... - 1945
1918
Elmārs Bauris

Vizītkarte

 Elmārs Bauris dzimis 1918. gada 30. septembrī. Uzbrucējs, spēlējis LSB 1938. – 1940. gadam, RDKA 1941. gadā, LPSR izlasē 1946. gadā, Rīgas Dinamo 1947.-1949. gadam, Maskavas Spartakā 1950. gadā, Rīgas Daugavā 1951.-1956. gadā. Kā treneris strādājis VEF, RER, Daugavas/Dinamo junioru komandās. Par virtuozo slidojumu saukts “Balerīna”, “Sportene”.

 

Pats par sevi

 

“Esmu Latvijas hokeja leģenda. Ja nebūtu manis, Latvijā hokejs nebūtu – mēs būtu turpat, kur lietuvieši un igauņi.”

 

Laika biedri par viņu vienā teikumā

 

Edgars Rozenbergs: “Laikabiedrs, pašapzinīgs, mazliet skaļš, oriģināls ne tikai slidojumā, bet arī dzīvē. Sportiski azartisks un ļoti aktīvs, spējīgs organizēt, dzīvē nenogurdināms un darbīgs, plašā diapozonā saglabājot šīs īpašības dzīves garumā.”

 

Uldis Opits: “Leģenda. Bija labs kā spēlētājs un vēlāk arī labs bērnu treneris.”

 

Jānis Kupčs: “Ļoti tehnisks spēlētājs, virtuozs slidošanā un nūjas pārvaldīšanā, ko arī sekmīgi centās ieaudzināt jaunajos hokejistos, lielisks organizators, veiksmīgs jaunatnes treneris.”

 

Juris Reps: “Mans pirmais treneris, ir ļoti daudz ko man iemācījis.”

 

Ēvalds Grabovskis: “Esam pazīstami vairāk nekā sešdesmit gadus. Vispirms kā cilvēks – nepārtrauktā kustībā. Ļoti vispusīgs sportists, viens no labākajiem pēckara hokejistiem, sabiedrisks, muzikāls, vienmēr optimistiski un pozitīvi noskaņots, izpalīdzīgs, bet ar savu īpatnējo domāšanu un par sevi un hokeju var runāt neapstājoties.”

 

Dzīves ritums

 

No Alūksnes, kur Elmārs dzimis un nācis pasaulē kā trešais bērns, ģimene uz Rīgu pārceļas, kad viņam ir 3 gadi. Brālis Artūrs, kurš 10 gadus vecāks, jau apguvis slidotprasmi uz Vidzemes aizsalušajiem ezeriem ar koka klučos nostiprinātiem izkapts asmeņu gabaliem. Slidotprasme noder viņam arī Rīgā, un viņš iesaistās LSB otrajā komandā, līdzi sev ņemot arī mazo brāli.

Tēvs – kurpnieks, redzot kustīgās puikas interesi, uzmeistaro viņam pirmās slidas, tiesa gan, izmantojot vienu 37. izmēra, bet otru kaut kur atrastu 39. izmēra vecu slidas asmeni. Tā sākas slidot prasmes apgūšana.

Nūja – tā tika izmeklēta Kundziņsalas kārklu krūmā un atbilstoši apstrādāta. Bet nūjas pārvaldīšanas iemaņas tika apgūtas vienam spēlējot pret pārējām puikām.

 

Gadījums – vai pirmais iznāciens

 

LSB otrajai vienībai uz spēli ar ASK otro komandu bija ieradušies tikai pieci spēlētāji – bija vajadzīgs sestais. Izvēle krita uz mazo Bauri, kuram formas krekls bija līdz potītēm, taču tas tiek iebāzts biksēs un netraucē viņam iemest vārtus, un kopā priecāties par 2:1 uzvaru.

 

Turpinājumā – negaidīta laime

 

Jau nākamajā dienā viņam liek ierasties pie LSB kluba vadītāja. Gari nerunājot, bet paņemot puiku pie rokas Motmillera sporta preču veikalā tiek nopirkti īsti hokeja slidzābaki. Tiesa 40. izmērs vēl bija krietni par lielu, taču saprotot puikas apgalvojumu, ka tie esot pašā laikā, darījums notika. Tā Elmāra sapnim par kārtīgām slidām bija lemts piepildīties, neskatoties uz to, ka vajadzēja ievilkt vēl trīs pārus tēva vilnas zeķu.

 

No 1938. LSB pieaugušo komandā

 

Bauris: “Atmiņā iespiedusies epizode, kad sezona jau gāja uz beigām, jāspēlē pret US, bet Rīgā ledus nelietojams. Izeja tiek rasta, aizvedot zemos bortus uz Ķīšezeru un tur uzlejot ar spaiņiem ledu. Spēle notika. LSB izcīnīja uzvaru ar 5:4, bet es guvu četrus vārtus. Tā bija sensācija!”

 

 

Izdzīvošanas skola. Izdzīvo kā prot.

 

Patiesību par laikmeta dzirnām, kurās iekļuva Latvija četrdesmitajos gados, lai turpina noskaidrot vēsturnieki. vienkāršam latvietim Elmāram Baurim lieta skaidra – runcis iet, kur grib un kad grib. Karam sākoties, straujās atkāpšanās laikā pie Siguldas, aizmucis no krieviem, atgriežas pēc kāda laika Rīgā un tur neviena īpaši netraucēts darbojas tēva pārvaldītajā dārzniecībā ziemā, to pēc ražas novākšanas pakārtojot hokeja vajadzībām. Šeit jāatzīmē viens, īpašas ievērības cienīgs fakts – pirmā slidotava zem jumta Latvijā bija dārzniecības malkas šķūnis, no kura, tēvam, protams, rūcot, tika izkrāmēta ārā malka, bet šķūnī uzliets ledus Kad tur pavasarī, marta vidū, viss bija nokusis, vēl gandrīz mēnesi turpinājās tehnikas apgūšana 4 x 12 m lielā ledus pleķītī. “Pa Mellupa sargātajiem vārtiem varējām mest līdz aprīļa vidum, varbūt tikai tāpēc viņš nonāca PSRS izlases vārtos” – tā secina Elmārs un piemetina, ka “arī man ar precizitāti problēmu nebija – varēju no desmit metieniem septiņus trāpīt pa pie staba pielīmētas alus pudeles etiķeti.” Ne velti bijis vienmēr starp precīzākajiem. Un te jāatzīst, ka Baurim ir liela daļa taisnības par tā laika Latvijas hokeja nākotni.

 

Ja nebūtu es, Latvijā (varbūt) nebūtu hokeja. Šie ir Elmāra vārdi.

 

No 1942. līdz 1944. gadam vienīgā vieta, kur varēja no sirds izslidoties, izspēlēteis bija Baura dārzniecībā, Cēsu ielā 3 iekārtotajā slidotavā. Un tur arī izauga visa nākamā paaudze, tie, kuri pēc kara, šeit palikušie, gan svešumā aizrauties spēja parādīt gan vāciešiem, gan krieviem, kā latvieši ir apguvuši hokeja spēles prasmes. L. Vedējs, A. Pētersons, H. Vītoliņš, E. Klāvs, A. Auziņš, R. Bluķis, E. Koņeckis, R. Veide, O. Ritums, A. Ansons, H. Norītis, brāļi R. un V. Šulmaņi, A. Brauns, H. Mellups, K. Ronis u.c. Katrs atsevišķi vai kopā spēja izveidot to Latvijas hokeja pamatu, uz kura tad arī ir izaudzis tas, kas ir izaudzis Cēsu ielas hokeja dārzniecībā.

 

Hokeja skolotājs

 

Ar 1947. gadu piedalās PSRS čempionātos Rīgas “Dinamo”, vēlāk Rīgas “Daugavas” sastāvā. Bauris kļūst par vienu no vadošajiem spēlētājiem. 1950. gadā viņu uzaicina spēlēt Maskavas “Spartak” komandā, taču negadījums – viņš treniņa laikā ielūzt dīķa ledū, tad saslimst un tā beidzas viņa vienīgais mēģinājums spēlēt zem svešiem karogiem. Turpmākajos gados viņš ir Rīgas “Daugavas” vadošais spēlētājs, viens no rezultatīvākajiem. Spēlē ne tikai hokeju, bet arī tenisu un akordeonu.

 

Hokejs beidzas. Ko darīt tālāk?

VEF stadiona direktors.

 

Iekārto vairākus hokeja laukumus, publisko slidotavu. Organizē hokeja sacensības starp cehiem Dinamo stadionā kopā ar Georgu Straupi(arī Rīgas “Daugavas” spēlētāju) pārvērš visu Dinamo (tagad Skonto) stadiona teritoriju par milzu ledus arēnu ar trim hokeja laukumiem ar bortiem un apgaismojumu, lielo futbola laukumu pārvērš bendija hokeja spēlei, skrejceļu slidošanai, basketbola laukumu – daiļslidotājiem un bērniem. Katru svētdienu zibensturnīri no agra rīta līdz vēlam vakaram. Šodienas prātam neaptverams darbs un hokeja mīlestība.

 

Otrā māja Berģos, hokeja laukums “Zelta ripa”

 

1962. gadā VEF paplašinoties, jāmaina dzīvesvieta no Rīgas uz Berģiem. Pie mājas tuvējā pļavā tiek uzbūvēts hokeja laukums ar prožektoru. Tuvākās apkārtnes bērniem lieliskas iespējas. Tiek organizēta bērnu komanda, ar kuru startē “Zelta ripas” sacensībās, izcīnot tiesības piedalīties vissavienības finālā Maskavā.

Trenera darbs tiek veikts ar īpašu aizrautību, aicinājumu. Spēj sapulcēt simtus, caurskatīt, atlasīt un atstāt labākos. Dinamo juniori, 1962.-63. gadā dzimušie, ir pēdējā oficiālā Baura darba vieta, jo negribēja strādāt kopā ar uzaicināto krievu treneri, arī ģimenē palika viens un aizbrauca uz Krimu.

 

Pasaule plaše, bet dzimtene viena.

 

Krima, klimats lielisks, trešā māja, neļķes, skaista daba, taču karsts un 3-4 mēnešus gadā Elmārs atkal ir Latvijā, jo ir tur dēls, meita un māsa ar ģimeni. Velk atpakaļ, kamēr pēc 10 gadiem atvelk pavisam.

 

Padomdevējs

 

Apbrīnojams bija šī cilvēka nesavtīgums, daloties gan pieredzē, gan atmiņās, dodot padomus. Vienmēr uzturas sabiedriskajā dzīvē – dziedāja korī, piedalījās veterāniem rīkotajos pasākumos, spēlēja akordeonu. Vēl 80 gados varēja uzvilkt slidas. Bija pastāvīgs viesis gan LHF, gan visās hokeja hallēs, tiekas ar treneriem. Gadi dara savu, taču, sveicot viņu 93. dzimšanas dienā, ar apbrīnu varēja apgalvot – apbrīnojams dzīves ceļš jau noiets.

 

Elmārs Bauris aizsaulē devās 2019. gada 14. septembrī, 16 dienas pirms savas 101. dzimšanas dienas.

 

Apbrīnojams mūžs

 

  1. gadā, kad Latvijas Ziemas sporta savienību uzņēma LIHG(tagad IIHF), viņam ritēja jau trīspadsmitais gads.