Vītoliņu dinastijas trīs dažādu paaudžu Hariji ar savu ģimenisko ieguldījumu Latvijas hokeja attīstībā ir pelnījuši dziļu cieņu un pateicību. Līdzīgas dzimtas Latvijas hokejā vienkārši nav.

Harijs Vītoliņš I seniors

Latvijas valstsvienībā aizvadījis sešas spēles.

Dzimis 1915. gada 17. oktobrī Zeltiņu pagastā.

Miris 1984. gada 29. jūlijā Rīgā.

Lielajā hokejā no 30.gadu vidus, vairākkārtējs Latvijas čempions. Latvijas un LPSR izlašu dalībnieks. Piedalījies vienā pasaules čempionātā.

No 1946. līdz 1956. gadam spēlējis Rīgas “Dinamo” un “Daugava” meistarkomandās.

Bijis pirmais “Dinamo” komandas kapteinis.

Kopš 1951. gada Rīgas “Daugavas” spēlējošais treneris.

Kopš 1957. gada līdz 1971. gadam tikai treneris.

Viņa vadītās komandas piecas reizes kļūst par LPSR čempioniem. Precējies, sieva Mērija un divi dēli – Harijs dzimis 1941. gadā un Ēriks 1944. gadā.

Viens no labākajiem PSRS aizsargiem, prasmīgi pielietoja spēka paņēmienus, lieliski izprata spēli, drošs, neatlaidīgs un nosvērts – tāds bija tā laika speciālistu atzinums. Spēlēja meistarkomandā līdz 41 gada vecumam.

Viens no tiem, kurus krievi atzīst par saviem skolotājiem. Par to savās atmiņās dalās slavenais krievu spēlētājs V. Bobrovs un treneris Anatolijs Tarasovs.

Bija arī labs futbolists – 1945. gadā, pārejot uz “Dinamo”, aizstāvēja biedrības godu futbola laukumā, spēlējot par dispečeru(pussargu). Futbols un hokejs turpinājās līdz 1950. gadam.

Arī viņam, tāpat kā Harijam Mellupam un Robertam Šūlmanim, tika piedāvāts pāriet uz Maskavas “GKS” un spēlēt kopā ar Bobrovu, taču Harijs atteicās un palika Rīgā.

Pārtraucot aktīvās sporta gaitas, 16 gadus turpina strādāt par treneri RVR, RER, HAR, kā arī RVR sporta skolā, nododot savas zināšanas jaunajai paaudzei. Tā aizsācies Vītoliņu dzimtas laikmets hokeja laukumos. Tā turpinājums nodots dēlu rokās.

Harijs Vītoliņš II juniors

Dzimis 1941. gada 5. jūlijā Rīgā

Miris 56 gadu vecumā 1997. gada 16. augustā

Lielajā hokejā kopš 1960. gada

Desmitkārtējs Latvijas (LPSR) čempions

Pirmais tituls 1961./1962. gada sezonā kopā ar “Daugavas” stadiona komandu, kuru trenēja Edgars Rozenbergs.

Vairākkārt ticis atzīts par labāko uzbrucēju, kā arī vairākkārt bijis rezultatīvākais. 1963./1964. gada sezonā gan labākais, gan arī rezultatīvākais.

Īpaši atzīmējams ir 1965. gada republikas čempiona tituls ar Brocēnu “Starts” komandu, kā vienīgo reģionālo republikas čempionāta uzvarētāju līdz šim hokeja vēsturē.

Līdz meistarkomandai raženajam, tehniskajam, tipiskam centra uzbrucējam pietrūka pavisam nedaudz – varbūt tieši ātruma, asuma un mērķtiecības. Nedaudz flegmatisks, taču republikas līmenī sevi apliecināja par visiem simts procentiem.

Arī savā turpmākajā dzīvē ābols no ābelītes tālu kritis nebija, hokejā bija iekšā pamatīgi – gan spēlējot pie tēva republikas čempionu RER vienībā, gan vēlāk B klases meistarkomandā kā spēlējošais treneris, “Latvijas Bērza” hokeja skolas treneris, trenējis Daugavas (Dinamo) juniorus, vairākus gadus bijis “Latvijas Bērza” meistarkomandas treneris, ievadot to PSRS čempionāta I grupā, strādājis par pasniedzēju LVFKI spēļu katedrā un visbeidzot, kopš 1986. līdz 1995. gadam bijis LHF ģenerālsekretārs ar savu lomu Latvijas atgriešanās procesā starptautiskajā hokeja apritē.

Ar hokeju piesātinātā dzīve ir noteikusi Harija Vītoliņa II gēnus un ir iespaidojusi dinastijas turpmāko attīstību.

Blakus Harijam Vītoliņam II auga arī mazākais brālis Ēriks. Audzis gaisotnē, kur hokejs ir pirmajā vietā, būdams apķērīgs, varētu arī teikt pat apdāvinātāks, viņš ātri apguva gan hokeja, gan futbola tehniskās iemaņas un savus pirmos soļus spēra straujāk kā vecākais brālis. Jau sešdesmito gadu sākumā junioru vecumā atrodams starp republikas labākajiem aizsargiem (1961./1962), bet jau 1962./1963. gada sezonā kļūst par rezultatīvāko spēlētāju, tādējādi piesaistot sev uzmanību. Atrodoties regulārajā dienestā no 1964. līdz 1966. gadam, spēlē Ļeņingradas ASK meistarkomandā, bet 1968. gada sezonu jau aizvada Viktora Tihonova vadītajā “Dinamo” komandā. Taču vieglums, ar kādu Ēriks tika galā ar sportiskajām problēmām, bija par maz, lai pieaugušo dzīvē nostātos pats uz savām kājām. Ne visiem izdodas pareizi pārorientēties vērtību skalās. Tā arī izrādās Ērika problēma. Žēl.

Harijs Vītoliņš III mazdēls

Dzimis 1968. gada 30. aprīlī Rīgā

Hokejā kopš sešu gadu vecuma.

Pasaules junioru čempionātā otrā vieta PSRS izlases sastāvā 1988. gadā.

Universiādes vicečempions PSRS studentu izlases sastāvā.

PSRS meistarsacīkšu sudraba medaļas ieguvējs 1988. gadā Rīgas “Dinamo” sastāvā.

Latvijas nacionālajā izlasē kopš 1993. gda piedalījies astoņos Pasaules čempionātos un ziemas Olimpiskajās spēlēs 2002. gadā Soltleiksitijā, kur bija Latvijas delegācijas karognesējs. Kopā nospēlējis 110 spēles, kurās guvis 41 vārtus un 40 reizes rezultatīvi piespēlējis. Lī∂z 2002. gadam Latvijas valstsvienības kapteinis. Bija iespēja sevi parādīt NHL līmenī, viņu 1993. gadā draftēja Edmontonas “Oilers” un nākamā gada sezonā viņš Vinipegas “Jets” aizvada astoņas spēles. Karjeru turpina Zviedrijā, bet no 1997. gada Šveicē. Bijis Latvijas izlases treneris, kā arī Maskavas “Dynamo” galvenais treneris, asistents Oļegam Znarokam Balašihas “MVD” un Sanktpēterburgas “SKA”, tagad strādā Maskavas “Spartak” komandā. Izcīnījis trīs Gagarina kausus kā treneris – 2012., 2013. un 2017. gadā.

Bērnībā sportiskās attīstības stadijas tika izietas, iepazīstot basketbolu, peldēšanu, taču agrā slidotprasme izrādījās noteicošā, izvēloties ceļu ģimenes tradīciju turpināšanai. Nokļūstot Andra Siliņa radītajā specklašu sistēmā pie viena no labākajiem jaunatnes hokeja audzinātājiem Gunāra Krastiņa, izveidojās 1967.-1968. gada dzimušo puišu kolektīvs, kuram vēlāk bija sava ievērības cienīga loma Rīgas “Dinamo” 1988. gada panākumos. Caur toreiz radīto stabilo hokejistu sagatavošanas sistēmu uz lielo hokeju tika pavērts ceļš veselai pašmāju hokejistu paaudzei.

Hariju III varam uzskatīt par 100% šīs sistēmas produktu. Kopā ar Ulvi Katlapu, Normundu Sējēju, Aināru Hehtu, Ilmāru Tomanu, Artūru Irbi, Mārtiņu Grundmani viņi veidoja pamatu “Dinamo” un Latvijas nākotnes hokeja modelim.

Sistēmai sabrūkot, iekrātais lieti noderēja, lai pārejas posma juku laikos noturētos līmenī. Ir grūti pateikt, vai izdzīvošanas ceļš, veids, veiksme ir bijuši labvēlīgi šai paaudzei, taču, pateicoties viņu dzīvot spējai, esam pratuši saglabāt sevi un atgriezties starptautiskā apritē.

Vītoliņu dinastija ir neapšaubāmi sevi pieteikusi par visvairāk paveikušo un ar to paliekoši ierakstījusi savus vārdus Latvijas hokeja vēsturē. Paldies par to viņiem visiem!

Ē.G.