Pēc pērnās sezonas “brīnuma” mūsu komandu bija gatavi nēsāt uz rokām kā varoņus. Treneri toreiz pat neieradās uz federācijas plēnumu noklausīties sava darba vērtējumu. Motls uzstāja, ka komandai jāpārceļas no RVR pie labākiem saimniekiem, taču pārbāzēšanās notika pēdējā brīdī pirms jaunās sezonas sākuma (kopš septembra Rīgu vissavienības sacensībās pārstāvēja Dinamo). Līdz ar to sagatavošanās posmā komanda palika praktiski bez saimnieka. RVR administrācija atbalstīja katru, kas izteica vēlēšanos aiziet. Grabovskis, Krastiņš un Bušs nolēma izbeigt lielā sporta gaitas, Samovičs un Verižņikovs pārcēlās uz Saratovu, Reps – uz Maskavas Dinamo. Repu vēlāk iekļāva PSRS otrajā izlasē, un viņš piedalījās turnejā pa Kanādu.

Mūsējie pirmās pārbaudes spēles aizvadīja Kijevā un Minskā un gandrīz visās zaudēja. No saviem treniņpartneriem rīdzinieki atpalika galvenokārt slidojuma ātrumā. Neparasti siltais laiks neļāva sagatavot ledu pašu mājās. Tikai oktobrī arī rīdzinieki beidzot varēja pavērot savu komandu pārbaudes spēlēs: pret Minskas Torpedo  (1:1, 2:5).

Oktobra vidū sākās PSRS meistarsacīkstes. Pirmajā spēlē savā laukumā pret Ļeņingradas Dinamo mūsējie uzvarēja (4:1), bet otrajā dienā, ieguvuši trīs vārtu pārsvaru, kļuva paviršāki un beigās tikai ar lielām pūlēm saglāba neizšķirtu (5:5). Pēc tam Dinamo pieveica Elektrostaļas Kristālu (3:2), otrajā spēlē viesi revanšējās ar tādu pašu rezultātu. Pagaidām nekas vēl neliecināja, ka sagaidāma viena no visneveiksmīgākajām sezonām komandas vēsturē. Bet tad Rīgas Dinamo sāka zaudēt visiem pēc kārtas: ufiešiem, čeļabinskiešiem, kazaņiešiem. Vecākais treneris Motls, aizbildinoties ar slimību, vairākkārt nemaz neieradās uz spēlēm. Taču vai vainīga bija tikai slimība? Motls slikti sapratās ar spēlētājiem, viņam pietrūka autoritātes. Pirms gada, uzsākot darbu komandā, Motls mēģināja ieviest dzelzs disciplīnu, varbūt pat nedaudz pārspīlēja. Šajā laikā viņam ļoti bija nepieciešams vietējo speciālistu atbalsts, taču komandas vadība ilgu laiku uz dažādiem disciplīnas pārkāpumiem raudzījās caur pirkstiem. Faktiski Motla laikā normāls, pilnvērtīgs treniņu darbs nenotika.

Neveiksmju sēriju izdevās pārtraukt Penzā pret turnīra līdervienību, kuru trenēja bijušais rīdzinieks J.Antonovs. Pirmajā spēlē Dinamo piedzīvoja kārtējo zaudējumu (1:6), bet otrajā dienā negaidīti atspēlējās ar tādu pašu rezultātu. Mūsējie izvirzījās vadībā pēc Liepiņa izrāviena un ļoti nosvērti aizsargājās. Īpaši izcēlās vārtsargs Micītis. Līdz otrās trešdaļas vidum turpinājās līdzvērtīga spēkošanās, bet tad pāris minūšu laikā mūsējie ieraidīja trīs ripas penziešu vārtos. Pēdējā trešdaļā rīdzinieki guva vēl divus vārtus, uz kuriem mājinieki atbildēja tikai ar vieniem (6:1). Komandas priekšnieks Jēgers teica: “Žēl, ka Rīgas skatītāji neredzēja apņēmību, ar kādu mūsējie cīnījās. Komanda ir atguvusi ticību savām spējām.” Tomēr prieki bija īsi. Minskā mūsējie atkal zaudēja visus četrus punktus. Ļeņingradā pēc pārliecinoša zaudējuma rīdzinieki otrajā dienā izcīnīja uzvaru (2:1). Atkal lielisks bija vārtsargs Micītis. Kaut gan rīdzinieku sniegums bija nedaudz uzlabojies, kaut gan nākamajā kārtā Rīgā viesojās līdervienība Penzas Dīzelists, uz šo spēli atnāca vairs tikai daži simti visuzticīgāko skatītāju. Viņi redzēja, kā rīdzinieki no praktiski bezcerīgas situācijas, zaudējot ar trīs vārtu pārsvaru, panāca neizšķirtu (4:4). Otrajā spēlē pārāki bija viesi (2:4).

Turpinājumā Rīgas Dinamo sniegums kļuva aizvien juceklīgāks, nesakarīgāks, nekur vairs nebija jūtama trenera griba, uz vairākām spēlēm Motls vispār neieradās. Par tradīciju kļuva novēlota un nevarīga beigu ofensīva. Ar katru nākamo neveiksmi pieauga komandas neticība sev. Pēc pirmajiem zaudētajiem vārtiem spēlētājus pārņēma pilnīga apātija. Līdzjutēji galīgi zaudēja interesi par hokeju. Gribēdami palīdzēt savai komandai, ierindā atgriezās Bušs, Spāde un Krastiņš, taču arī viņi neko nespēja glābt. Pēc zaudējumiem Čeļabinskā Traktors kļuva par turnīra līderi, Rīgas Dinamo – par vienīgo pastarīti. Saratovā mūsējie piekāpās tobrīd otrai vājākajai komandai, un, lai gan līdz turnīra beigām atlika vēl daudz spēļu, bija skaidrs, ka no pēdējās vietas dinamiešus nekas vairs nevar  glābt. Dinamo piedzīvoja trīspadsmit zaudējumus pēc kārtas, iekams izdevās gūt nākamo uzvaru – Rīgā pret Ustjkamenogorskas Torpedo (4:2). Šim panākumam sekoja jauna zaudējumu sērija – divpadsmit pēc kārtas. Pēdējās spēles Dinamo aizvadīja Rīgā pret Permas Molot. Tribīnes bija tukšas. Pirmajā dienā Dinamo uzvarēja (8:6), bet sezonas pēdējā spēlē atkal zaudēja (3:5).

PSRS meistarsacīkšu B klase

RVR komanda (spēlējošie treneri Krastiņš un Vītoliņš II) pirmo reizi piedalījās PSRS meistarsacīkšu B klasē. Vagonnieku rindās bija vairāki puiši, kuri vēlāk izauga līdz augstākās līgas līmenim: Odincovs, Balderis, H.Vasiļjevs. Balderis un H.Vasiļjevs spēlēja vienā maiņā ar Krastiņu, un atzina viņu par vispatīkamāko partneri un labāko centra uzbrucēju Latvijā. RVR piedalījās arī republikas meistarsacīkstēs, kaut gan pretinieku treneri kurnēja, ka “meistarkomandai” vietējās sacīkstēs neesot ko meklēt. Debija PSRS meistarsacīkstēs izdevās apmierinoša. Astoņu komandu konkurencē RVR ieņēma piekto vietu. Bažas par to, vai komanda spēs izturēt cīņu divos turnīros vienlaikus, izrādījās veltīgas. Vītoliņš II pēc sezonas beigām atzina, ka slodze nemaz nebija tik liela, vienīgi neesot atlicis laika nopietniem treniņiem. Sekmīgi “Maiņas kausa” izcīņā startēja Dinamo juniori (Bauris). Pusfinālā mūsējie pieveica ļeņingradiešus (6:2) un iekļuva finālā, kur piekāpās Čeļabinskai (2:8).

Vagonnieku finiša izrāviens

Vietējo sezonu novembra vidū ievadīja zibensturnīrs, kurā uzvarēja RVR. Ļoti interesants izdevās republikas meistarsacīkšu pirmās grupas turnīrs. Iespaidīgi sāka LMR, pirmajā riņķī zaudējot tikai vienu punktu. Pirmo zaudējumu LMR piedzīvoja tikai 15. spēlē – pret Jelgavu (4:7). Pēc tam “lauksaimniecības mašīnu ražotāji” piedzīvoja vēl vairākas neveiksmes, turpretim vagonnieki, beiguši spēles PSRS meistarsacīkstēs, sāka “iedzīt” sāncenšus aizvadīto spēļu un arī izcīnīto punktu skaita ziņā. Līderu pulkam pievienojās Brocēni, divreiz pieveicot RVR (5:3, 3:2). Marta beigās, uzvarot desmit spēlēs pēc kārtas, pirmajā vietā izvirzījās vagonnieki. Daudz izšķīra spēle starp abām līderkomandām – RVR un LMR. Uz šo sacīksti sanāca kupls skatītāju pulciņš – pat vairāk nekā uz tā dēvēto “meistarkomandu” spēlēm. Pārāki bija vagonnieki (8:2). Pēc uzvaras pār iepriekšējās sezonas čempionvienību RER (6:2) vagonnieki kļuva pārējiem neaizsniedzami. RVR uzvarēja pilnīgi pelnīti. Tā bija visjaunākā komanda, kas savus pretiniekus pārspēja gan slidojumā, gan nūjas tehnikā.

Otrajā grupā uzvarēja Daugavpils, sīvā cīņā apsteidzot RPI un Sloku, Rīgas meistarsacīkstēs – Latvijas Bērzs (treneris Firsovs), Rīgas kausā – LMR (finālā pret Lokomotīvi 8:5). Republikas jaunatnes meistarsacīkstēs pirmo vietu izcīnīja RVR (Bauris). Par Rīgas meistarvienību jauniešu grupā kļuva LMR (Rostovskis), zēnu grupā – RVR (Kupčs). “Zelta Ripas” turnīrā uzvarēja Daugavpils  Meteors (L.Nikolajevs). Vissavienības sacensībās Voskresenskā Daugavpils zēni nospēlēja bez īpašiem panākumiem.

Rīgas Dinamo sastāvs:

vārtsargi:   Anatolijs Micītis, Mihails Vasiļonoks

aizsargi:     Kārlis Apsītis, Antons Kraulis, Juris Liberts, Juris Liepiņš, Aleksandrs Logačovs, Valerijs Odincovs, Aleksandrs Solovjovs, Verners Spāde

uzbrucēji:  Andris Ansveriņš, Helmuts Balderis, Andris Bušs, Vasilijs Gurevičs, Andris Hendelis, Ēvalds Jurāns, Aleksandrs Kažberovs, Gunārs Krastiņš, Anatolijs Kršeminskis, Anatolijs Kuzņecovs, Zigvards Salcevičs, Eduards Strauts, Georgs Šeino, Edgars Šteinbergs, Aleksandrs Travņikovs, Haralds Vasiļjevs, Ēriks Vītoliņš

vecākais treneris: Staņislavs Motls

treneris: Jānis Šūlbergs

Rezultatīvākie spēlētāji: Andris Ansverniņš – 17, Anaatolijs Kršeminskis – 15, Anatolijs Kuzņecovs – 11, Andris Hendelis – 8, Andris Bušs – 7, Zigvards Salcevičs – 7, Kārlis Apsītis – 6, Aleksandrs Logačovs – 6, Eduards Strauts – 6, Ēvalds Jurāns – 5, Gunārs Krastiņš – 5.

B klases rietumu zona

5.vietā – RVR

vārtsargi:   Viktors Medvedins, Aivars Veikins

aizsargi:     Igors Homenko, Jānis Junkulis, Mihails Kozlovs, Valerijs Odincovs, Mihails Salijenko, Aleksandrs Solovjovs, Verners Spāde, Juris Zundurs

uzbrucēji:  Georgs Andersons, Helmuts Balderis, Jurijs Karepovs, Gunārs Krastiņš (spēlējošais treneris), Jurijs Kudinovs, Aleksandrs  Ņikiforovs, Georgs Šeino, Edgars Šteinbergs, Anatolijs Šubins, Roberts Treiguts, Haralds Vasiļjevs, Harijs Vītoliņš II (spēlējošais treneris)