Pēc Rīgas Dinamo treneru ieceres šai sezonai vajadzēja kļūt par jaunu virsotni komandas biogrāfijā. Dinamieši mērķēja uz trešo vietu. Beigās šo plānu izdevās pat pārsniegt, taču vienubrīd visi labie nodomi karājās mata galā. Rīdzinieku sastāvā vairs nebija Freimaņa, toties debitēja vairāki latviešu puiši: Hehts, Sējējs, I.Tomans. Kopā ar nedaudz agrāk komandā iesaistītajiem Grundmani, Irbi, Katlapu, H.Vītoliņu III viņi komandā valdošo gaisotni padarīja ievērojami latviskāku un ar savu sniegumu drīz vien izpelnījās speciālistu atzinību, kā arī iesauku “latviešu strēlnieki”. Tomēr turnīru mūsējie uzsāka neveiksmīgi – 8 spēlēs tikai 3 punkti. Ļoti kļūdaini spēlēja aizsargi, bez izdomas darbojās uzbrucēji. Mūžīgie nemiera cēlāji žurnālisti nekavējoties uzstādīja diagnozi – komandā ir pārāk daudz viesstrādnieku, turpretim pašmāju puiši lāgā netiek pie teikšanas. Īpaši pamācošs šajā ziņā bija zaudējums Iževskas Ižstaļ vienībai (2:4), kurā spēlēja Latvijas hokeja audzēkņi Kārkliņš un Karpinskis. Rīgas Dinamo sastāvā viņiem vieta neatradās… Dinamo Republikāniskās padomes priekšnieka vietnieks A.Gailītis paskaidroja: “Spēlētāju atnākšana un aiziešana Rīgas Dinamo komandā zināmā mērā saistīta ar biedrības interesēm vissavienības mērogā.” Hokeja cienītājiem tas bija kā pliķis sejā – viņi bija norūpējušies par savas komandas likteni, nevis par nīstās savienības interesēm. Daudzi savās vēstulēs pieprasīja Jurzinovu padzīt.

Jurzinovs centās attaisnot neveiksmes ar to, ka valsts meistarsacīkstēs vāju pretinieku neesot. Lāča pakalpojumu daudziem hokejistiem esot izdarījusi iekļaušana dažādu izlašu sastāvos. Avanss, kuram vajadzējis stimulēt spēlētāju izaugsmi, izrādījies par bremzi. Nākšoties nopietni padomāt par audzināšanas darbu. Šajā jomā tiešām kaut kas nebija kārtībā – par to liecina kaut vai atgadījums pēc spēles ar Kriļja Sovetov (starp citu, rīdzinieki tajā izcīnīja pirmo uzvaru savās mājās – 6:3), kad visu acu priekšā sakāvās divi mūsējie – Znaroks un Durdins.

Mūsu komandas lepnums bija divi pasaules klases vārtsargi, kuri katrs spēlēja savā stilā. Samoilovs bija impulsīvs, Irbe – ļoti nosvērts. Irbe bija pirmais vārtsargs Padomju Savienībā, kurš aktīvi darbojās ar nūju, drosmīgi devās ārā no vārtiem, iesaistījās uzbrukumu veidošanā. Sezonas sākumā “pirmais numurs” bija Samoilovs, bet tad viņu iesauca PSRS izlasē, un izrādījās, ka Irbe nemaz nav sliktāks. Pēc atgriešanās no izlases Samoilovs lieliski nospēlēja Maskavā pret Dinamo (6:3). Pēc tam mūsējie izcīnīja trīs uzvaras pēc kārtas savā laukumā. Iespēlējās arī uzbrucēji, turklāt katrai maiņai piemita savs “rokraksts”.

Taču panākumu sērijai sekoja trīs zaudējumi, un cīņa par vietu desmitniekā kļuva dramatiska. Neizšķirts Iževskā un savā laukumā izmocīta uzvara pret Ustjkamenogorskas Torpedo palīdzēja “noturēties virs ūdens”. Izšķirošās cīņas notika pēc Ziemassvētku brīvlaika. Mūsējie savā laukumā pieveica Traktoru, bet Ļeņingradā zaudēja. Tomēr Maskavā dinamieši pārspēja Kriļja Sovetov (5:0) un kā caur adatas aci iespraucās finālturnīrā. Starp citu tā bija Irbes pirmā “sausā” uzvara PSRS čempionātā, un tieši pēc šīs spēles Samoilova “pirmā numura” pozīcijas Rīgas Dinamo sašķobījās.

Neraugoties uz to, Samoilovs atkal tika iekļauts PSRS izlasē un aizbrauca uz Kalgari olimpiādi. Diemžēl, gluži tāpat kā Kanādas kausā, Tihonovs ne reizi neizlaida viņu laukumā – pat tad ne, kad pirmā vieta jau bija nodrošināta. Lai nu kā – no Kanādas Samoilovs atgriezās ar zelta medaļu un olimpiskā čempiona titulu.

PSRS meistarsacīkšu otrajā posmā iepriekš izcīnītos punktus šoreiz neņēma vērā. Rīdziniekiem tas bija ļoti izdevīgi. Turnīru mūsējie uzsāka kā no jauna piedzimuši. Ar savu lielisko sniegumu komandu iedvesmoja Irbe. Daudz organizētāk nekā sezonas sākumā darbojās aizsargi. Vislabākā bija maiņa Frolovs-Maticins; Skosirevs-Semerjaks-Froļikovs. Skatītājus Rīgas Sporta pilī ielīksmoja ne vien hokejisti, bet arī kāds jaunievedums – muzikālais pavadījums. Pirmajā kārtā mūsējie Maskavā negaidīti pieveica ACSK (4:3). Turklāt rīdzinieki nepaļāvās tikai uz veiksmi pretuzbrukumos, bet droši uzņēmās iniciatīvu. Pēc tam dinamieši savā laukumā sagrāva Automobilistu (7:3) un Himik (8:1). Sekoja neliela aizķeršanās Ļeņingradā (2:2) un Maskavā pret Dinamo (2:3). Taču neveiksmes neiedragāja rīdzinieku cīņas sparu. Savā laukumā mūsējie pārspēja Traktoru (6:3). Nākamajās divās spēlēs Irbe neielaida savos vārtos nevienu ripu – gan Maskavā pret Spartaku, gan Rīgā pret Kriļja Sovetov mūsējie uzvarēja ar 2:0. Neraugoties uz klupienu Kijevā (2:5), pēc pirmā riņķa Rīgas Dinamo ieņēma pirmo vietu. Turpat līdzās “drūzmējās” visas četras Maskavas komandas.

Otrajā riņķī klājās grūtāk. Pēc zaudējuma pret ACSK (1:5) rīdzinieki atkrita uz ceturto vietu. Mūsējie turpināja cīņu ar iespaidīgu uzvaru Sverdlovskā (6:2). Voskresenskā dinamieši pirmajā trešdaļā izcīnīja četru vārtu pārsvaru, tomēr beigās vienu punktu “izsēja” (4:4). Rīgā pret Ļeņingradas ASK – atkal neizšķirts (3:3). Pēc  tam rīdzinieki savā laukumā līdzvērtīgā spēlē piekāpās Maskavas kluba biedriem (2:3). Iekļūšana četru labāko komandu skaitā, lai turpinātu cīņu par medaļām, kļuva problemātiska.

Dinamieši tomēr neatlaidās un Čeļabinskā atkal uzvarēja (5:3). Viena no svarīgākajām bija spēle Rīgā pret Spartaku. Skatītāji redzēja augstas klases hokeju. Pirmajās divās trešdaļās pārsvarā bija spartakieši, ko apliecina arī rezultāts (0:1). Pēdējā cēlienā rīdzinieki nodemonstrēja kolektīvismu, cīņassparu, neatlaidību, maksimālu spēku atdevi. Trešdaļas sākumā Skosirevs, realizējot skaitlisko pārsvaru, panāca izlīdzinājumu. Semerjaks izvirzīja vadībā mūsējos, Froļikovs vēlreiz realizēja vairākumu. Priekšpēdējā minūtē spartakieši vienus vārtus atguva. Vēl pēc 46 sekundēm rupji kļūdījās mūsējo aizsargi, un uz rīdzinieku vārtiem tika piešķirts soda metiens. Irbe aukstasinīgi atvairīja ripu. Grūta, bet lieliska uzvara (3:2)! Pēc neizšķirta Maskavā pret Kriļja Sovetov (2:2) viss bija skaidrs – esam pusfinālā! Otrā posma noslēgumā mūsējie beidzot pārspēja arī kijeviešus (4:2).

Maijā PSRS čempionāts iegāja izšķirošajā fāzē. Pēc Kanādas parauga godalgoto vietu ieguvējus šoreiz noteica ar tā dēvētā play-off jeb izslēgšanas turnīra palīdzību. Pusfināla pāros cīņa risinājās līdz divām uzvarām. Mūsējiem pretiniekos tika Maskavas kluba biedri. Izskanēja šaubas, kā nu būs ar “biedrības interesēm vissavienības mērogā”. Pirmā spēle notika Rīgā. Jau 3. minūtē Semerjaks izvirzīja vadībā mūsējos. Otrajā trešdaļā maskavieši aktivizējās, taču Irbe atkal bija nepārspējams. Spēles beigās Kerčs nostiprināja rīdzinieku uzvaru (2:0). Atbildes spēlē Maskavā vēl pēc otrās trešdaļas vadībā bija mūsējie, tomēr beigās gavilēja mājinieki (3:5). Izšķirošajā spēlē – atkal Maskavā – rīdzinieki nodemonstrēja visu savu meistarību, pašaizliedzību, uzvaras gribu. Pirmie vārtus guva mājinieki. Otrās trešdaļas sākumā Semerjaks panāca izlīdzinājumu. Maskavieši vēlreiz izvirzījās vadībā, bet Šašovs drīz vien atkal stāvokli līdzsvaroja. Pēdējā trešdaļā spilgti izpaudās rīdzinieku fiziskais pārākums, jo mūsējie spēlēja ar četrām maiņām, bet maskavieši – tikai ar trim. Trešdaļas vidū Froļikovs pirmoreiz izvirzīja vadībā rīdziniekus, bet spēles beigās Šašovs nostiprināja mūsējo uzvaru (4:2). Otrajā pusfinālā starp ACSK un Kriļja Sovetov visas trīs cīņas nācās izšķirt ar soda metienu palīdzību. Veiksme uzsmaidīja armijniekiem.

Finālsērijā starp Rīgas Dinamo un ACSK cīņa ritēja līdz trim uzvarām. Pirmās divas spēles notika Rīgā. ACSK izcēlās ar augstāku individuālo meistarību un pieredzi, rīdzinieki – ar kolektīvismu un pašaizliedzību. Pirmajā spēlē ACSK ar spēka spiedienu jau pašā sākumā ieguva izšķirošu pārsvaru un uzvarēja pārliecinoši (3:7). Otrajā spēlē rīdzinieki prasmīgi aizsargājās un veidoja bīstamus pretuzbrukumus. Pirmie vārti “krita” otrās trešdaļas pēdējā minūtē pēc Znaroka caurgājiena. Pēdējās trešdaļas sākumā Semerjaks nostiprināja mūsējo pārsvaru. Armijnieki vienīgos atbildes vārtus guva 58. minūtē (2:1). Lai gan Maskavā mūsējie piedzīvoja divus zaudējumus (2:4, 2:5) un palika otrajā vietā, izcīnītās sudraba medaļas ir un paliek izcilākais sasniegums Rīgas Dinamo vēsturē, varbūt pat visā Latvijas hokeja vēsturē. Par labākajiem spēlētājiem sezonā atzina vārtsargu Irbi, aizsargus Frolovu un Zinovjevu, uzbrucējus Froļikovu, Semerjaku un Znaroku, par labāko debitantu – Hehtu.

Otrajā līgā veiksmīgi spēlēja RASMS. Savā reģionālajā zonā mūsējie izcīnīja otro vietu. Lai iekļūtu otrās līgas finālā, sērijā līdz divām uzvarām vajadzēja pārspēt Rjazaņas Stankostroiteļ. Spēcīgāki tomēr izrādījās rjazaņieši (2:5, 1:2). Otrajā finālgrupā RASMS ierindojās ceturtajā vietā (kopvērtējumā – desmitajā vietā otrajā līgā).

Augstākā līga

Rīgas Dinamo sastāvs:

vārtsargi: Artūrs Irbe, Vitālijs Samoilovs

aizsargi: Sergejs Čudinovs, Vladimirs Durdins, Dmitrijs Frolovs, Konstantīns Grigorjevs, Mārtiņš Grundmanis, Ulvis Katlaps, Andrejs Maticins, Normunds Sējējs, Andrejs Taboļins, Dmitrijs Zinovjevs

uzbrucēji:  Igors Akuļiņins, Aleksandrs Beļavskis, Igors Brezgins, Aleksejs Froļikovs, Ainārs Hehts, Aleksandrs Kerčs, Staņislavs Komarovs, Vladimirs Lubkins, Igors Pavlovs, Jevgeņijs Semerjaks, Sergejs Skosirevs, Vladimirs Šašovs, Mihails Šostaks, Ilmārs Tomans, Nikolajs Varjanovs, Aleksandrs Veselovs, Harijs Vītoliņš III, Oļegs Znaroks

galvenais treneris: Vladimirs Jurzinovs

treneri: Vjačeslavs Nazarovs, Pjotrs Vorobjovs

Rezultatīvākie spēlētāji: Aleksejs Froļikovs 38(24+14), Oļegs Znaroks 31(11+20), Sergejs Skosirevs 28(16+12), Nikolajs Varjanovs 26(16+10), Jevgeņijs Semerjaks 25(14+11), Vladimirs Šašovs 24(15+9), Aleksandrs Beļavskis 24(13+11), Andrejs Maticins 20(4+16), Aleksandrs Kerčs 18(15+3), Dmitrijs Frolovs 17(7+10).

A klases otrajā līga

10. vietā – RASMS sastāvs:

vārtsargi: Artūrs Irbe, Sergejs Naumovs, V.Zaicevs, Andrejs Zinkovs,  Andrejs Žagars

aizsargi: Guntis Bāliņš, Gatis Ceplis, Agris Freimanis, Aldis Girgensons, Viktors Ignatjevs, S.Jeļizarovs, Ulvis Katlaps, Konstantīns Kikass, Juris Krūmiņš, Jānis Lukaševskis, Agris Roštoks, Normunds Sējējs, Eduards Trofimovs

uzbrucēji: Sergejs Boldaveško, Valdis Briedis, Nikolajs Demidovs, Māris Drelings, Ingus Eglītis, Vjačeslavs Fanduļs, Armands Freibergs, Ainārs Hehts, Andrejs Ignatovičs, O.Jegorovs, Sergejs Jeļisejevs, Vitālijs Ļeonovs, Druvis Meluškāns, Juris Opuļskis, Ronalds Orleāns, Grigorijs Panteļejevs, Parfjonovs, Ivo Pētersons, Uldis Pūpols, Aigars Razgals, Igors Šilovs, Mihails Šostaks, Ilmārs Tomans, Vilnis Vabolis, Aleksandrs Vaičuls, Aleksandrs Veselovs, Andris  Vītoliņš, Harijs Vītoliņš III, Aleksejs Zalovkins

treneri: Andris Siliņš, Haralds Vasiļjevs