L. Vedējs dzimtenē pēc 46 gadiem

Atkal dzimtenē pēc 46 gadiem

gada jūnija beigās neatkarību pasludinājušajā Latvijā notika Olimpiskās nedēļas pasākumi uz kuriem bija uzaicināti un ieradušies daudzi emigrācijā dzīvojoši Latvijas pirmās brīvvalsts laika sportisti, tajā skaitā hokejisti un konkrēti Leonīds Vedējs. Pēc atgriešanās ASV viņš toreizējam laikrakstam Sports atsūtīja savus iespaidus, kas tika gūti pēc 46 gadiem atgriežoties dzimtenē. Lūk viņa atmiņas!

Pieņemot Latvijas Olimpiskās nedēļas rīcības komitejas prezidenta V. Baltiņa ielūgumu apmeklēt Olimpiskās nedēļas svētkus no 25. jūnija 1990. g., izlidoju no Ņujorkas tieši uz Rīgu 20. jūnijā. Šo lidojumu izkārtoja mūsu tautietis Miķelsona kungs ar viņam piederošo American Trans Air sabiedrību.

Tā kā tas bija pirmais tiešs lidojums uz Rīgu, katrs ceļotājs saņēma skaistu sarkanu neļķi, bet visa lidojuma laikā bijām cienāti ar šampanieti. Lidmašīnā satikos ar seniem sporta līdzgaitniekiem: bijušo Latvijas izcilo ātrslidotāju un valsts izlases pārstāvi Dr.Elmāru Biti ar kundzi, Latvijas jaunākās paaudzes daudzsološo hokejistu Viesturu Kleinopu – patreizējo ļoti sekmīgu būvuzņēmēju ar savu dēlu Persiju un pazīstamo tenisistu Zigurdu Ozolu.

Ielidojām Rīgas lidostā 21. jūnijā ap pusdienas laiku. Te mūs sagaidīja daudz radu un draugu. Bijām ielenkti no fotogrāfiem, televīzijas kamerām un laikrakstu ziņotājiem. Sagaidītājos bija arī agrāk ieradušies no ASV Dr. Nagobads un no Vācijas izcilais ledus hokejists Rūdolfs Veide (kas trimdas laikā aizstāvēja Vācijas valstsvienību 17 reizes), ar savu eleganto kundzi. Mani steigā pievāca Dr. Nagobads, nogādājot bijušā Romas – tagadējā Rīgas viesnīcā. Sajūta būt atkal savā dzimtenē bija neaprakstāma.

jūnijā grandiozā Sporta pilī notika sportistu un viesu reģistrēšana. Atkal bija izdevība satikties ar veciem sporta draugiem: bijušo apdāvināto hokejistu – mākslinieku Haraldu Norīti ar kundzi, kuri bija atlidojuši no tālās Austrālijas, latviešu Spoerta padomes brīvajā pasaulē priekšsēdi T. Aldzeri, Dr. J. Robiņu .

24.jūnijā biju uzaicināts ar Dr. Nagobadu apmeklēt plašu Latvijas sporta izstādi Vecrīgā Latvijas smagatlētikai – 100. Jau pie pašas ieejas satiku savu vecu draugu Rīgas futbola kluba futbolistu, bendijistu, hokejistu un Latvijas rekordinternacionālo cīkstoni grieķu-romiešu cīņā spalvas svarā 1936. gada Berlīnes olimpieti Krišjāni Kundziņu. Turpat satiku arī savu vecu, tuvu sporta draugu, bij. Universitātes Sports darbvedi, latvijas vairākkārtējo meistaru, garo distanču skrējēju un vecmeistaru slēpošanā , arī olimpieti Albertu Riekstiņu.

Žēl tikai, ka laika trūkuma dēļ man nebija iespējams pakavēties ilgāk ar veciem sporta draugiem. Izstādes apmeklējuma laikā man laimējās noskaidrot vecā drauga basketbolista – Latvijas valstsvienības kapteiņa Rūdolfa Jurciņa likteni.

jūnija vakarā notika Olimpiskās nedēļas svinīga atklāšana sporta biedrības Daugava stadionā. Svinības patiešām bija lieliskas. Esmu bijis savā laikā gan olimpiskās spēlēs, gan studentu pasaules meistarsacīkstēs, slavenos sporta stadionos, taču tik aizkustināts kā šet Rīgā neesmu juties nekad. Pēc atklāšanas sekoja futbola spēle starp ASV un Rīgas sastādītām vienībām. Spēli ievadīja ar tradicionālo bumbas piesitienu, ko izpildīja sirmais Aleksandrs Rehtšprehers, kas savulaik pārstāvēja Latvijas krāsas futbolā.

Pēc tik daudziem gadiem Rehtšprehers, kuru draugi dēvēja par Sašiņu, neko daudz nav mainījies. Vienīgi pēdas savainojums traucēja staigāšanu. Vajadzēja lietot spieķi. Un te, tavu brīnumu! Kad nākošā dienā Sašiņs ieradās pie manis viesnīcā, viņam spieķa vairs nebija. Izrādījās, ka mūsu sporta medicīnas slavenība Dr. Nagobads ar savu pieredzi un attiecīgām zālēm bija Sašu izārstējis.

Nākošā pēcpusdienā Dr. Nagobads un es norunājām apmeklēt Rīgas Dinamo hokeja vienības pirmo praksi bij. ASK laukumā. Te satikos armūsu slaveno vārtsargu Artūru Irbi, kurš nupat bija aplaimots ar brašas meitiņas piedzimšanu, Ulvi katlapu, Hariju Vītoliņu (II) un viņa dēlu , izcilu Dinamo hokejistu, arī Hariju vārdā (III) un ļoti simpātisko vienības ārstu Dr. Jāni Kvēpu. Žēl tikai, ka no 27 pamatspēlētājiem vienībā ir tikai seši latviešu spēlētāji.

Savā viesošanās laikā satikos arī ar Rīgas sporta laikraksta Sports ļoti laipnu un izpalīdzīgu hokeja reportieri Mārtiņu Pagodkinu, sporta žurnāla Sporta Pasaule redaktoru Marisu Andersonu un Rīgas radiofona sporta nodaļas vadītāju šarmanto Lilitu Bernhardi. Tikai žēl, ka nevarējāam vēl dzīvi esošie pēdējie mohikāņi  no neatkarīgās Latvijas valsts hokeja vienības satikties šeit Rīgā varbūt pat pēdējo reizi: Roberts Bluķis (ASV), Herberts Kuške (Kanādā), Kārlis Paegle (Zviedrijā), Ēriks Koņeckis (Vācijā) un Rīgā dzīvojošais Aleksejs Auziņš. Ar savu Rīgas apmeklējumu biju ļoti apmierināts. Žēl tikai, ka nevarēju palikt ilgāk. Ar asarām acīs bija jāšķiras no sirmās, vecās, mīļās, neaizmirstamās Rīgas.

Leonīds Vedējs.

Liktenis tomēr bija labvēlīgs un pēc gada  (1991.) L. Vedējs un A, Auziņš tomēr satikās. Lūk kā sirmo vīru tikšanās aprakstīta laikraksta Sports 1992. gada 8. februāra numura rakstā Viņa likteņupe – Mārupīte:

„Viņu atkalredzēšanās notika pēc 49 gadiem. Viesis – sirms, stalts, elegants kungs ar kovboja cepuri galvā pie mājastēva – joprojām možā, dzīvespriecīgā vīra, kura darboties gribu kavē slimās kājas, bet kura sportisko garu un stāju tas nav ietekmējis – ieradās negaidīti. Jau pirmajā ciemu reizē Dzimtenē viņš bija meklējis iespēju tikties, taču atrast cerēto māju tā arī neizdevās. Pērnvasar viņi abi, 1936. gada ziemas olimpisko spēļu Garmišpartenkirhenē dalībnieki un Latvijas izlases hokeja spēlētāji, – Leonīds Vedējs, kurš tagad dzīvo ASV, un Aleksejs Auziņš – beidzot satikās, uzreiz viens otru pazina. Abi bija bezgala priecīgi par šādu likteņa pavērsienu un norunāja, ja Dievs dos, tikties arī šovasar.”