Pirmskara Latvijas hokeja izlase

Latvijas hokeja vēsture aizsākās 1929. gadā. Jau 1931. gadā Latviju uzņēma Starptautiskajā hokeja federācijā. Pirmo valstu sacīksti Latvijas valstsvienība aizvadīja 1932. gada 27. februārī, kad ar rezultātu 3:0 tika pārspēti mūsu kaimiņi – Lietuvas izlase. Pašus pirmos vārtus izlases labā guva Indriķis Reinbahs. Tajā pašā 1932. gadā no 14. – 20. martam Latvijas valstsvienība hokejā pirmo reizi piedalījās Eiropas meistarsacīkstēs Berlīnē, kur pirmajā spēlē nācās piedzīvot zaudējumu ar 0:7 pret tā laika pieckārtējo Eiropas čempioni Čehoslovākijas izlasi. Otrajā spēlē mūsējie līdzīgā cīņā zaudēja Francijai ar 0:1. Gandarījuma turnīrā ar 3:0 pārspējot Rumāniju un 2:5 piekāpjoties Lielbritānijas izlasei, Latvijas valstsvienība savā debijas čempionātā izcīnija 8. vietu (no deviņām komandām), aiz sevis atstājot vienīgi Rumāniju.

1933. gada februārī Latvijas valstsvienība pirmo reizi devās uz pasaules čempionātu Prāgā, taču jau pirmajās divās spēlēs tika piedzīvoti zaudējumi pret Šveici 1:5, Ungāriju 0:3, tādējādi piedaloties cīņā vienīgi par 9.—12. vietu. Pirmajā spēlē Latvija uzvarēja Itāliju ar 2:0, tādējādi piedaloties arī mačā par 9. vietu, kurā gan zaudēja Rumānijai ar 0:1. Latvija savu pirmo Pasaules čempionātu noslēdza 10. vietā. 1934. gadā Latvijas izlase Pasaules čempionātā Milānā nepiedalījās, bet 1935. gada Pasaules čempionātā Davosā bija vienīgajā no četrām priekšsacīkšu kārtas grupām, kurā bija trīs komandas. Latvija ar 0:14 zaudēja Kanādai, kas vēl joprojām ir lielākais Latvijas izlases zaudējums, kā arī ar 1:5 Lielbritānijai. Nākamajā kārtā Latvija ar 2:3 zaudēja Rumānijai, kā arī ar 1:3 – Vācijai. Nākamajā spēlē Latvija ar 7:0 pārspēja Nīderlandi, tādējādi noslēdzot turnīru 13. vietā.

1936. gadā Garmišpartenkirhenē Latvijas izlase pirmoreiz piedalījās Olimpiskajā spēlēs, kurās Latvijas izlase cieta zaudējumus pret Kanādu (0:11), Austriju (1:7), un Poliju (2:9), olimpiskās spēles noslēdzot 13.vietā. Gan 1938., gan arī 1939. gadā Latvijas izlase turnīru beidza 10. vietā, bet pēc tam sākās Otrais pasaules karš un neviens Pasaules čempionāts līdz 1947. gadam, kad Latvija jau bija PSRS sastāvā, netika aizvadīts. Pēdējo spēli pirms Baltijas valstu okupācijas Latvijas valstsvienība aizvadīja 1940. gada 10. martā, kad tikai pēdējā minūtē tika izrauta uzvara pār Igaunijas izlasi.
Līdz 1940. gadam Latvijas hokeja izlase aizvadīja 26 spēles (6 uzvaras, 16 zaudējumi un 4 neizšķirti), gūstot 37 un zaudējot 93 vārtus.

Pēc neatkarības atgūšanas

Līdz nākamajai Latvijas valsts vienības spēlei bija jāgaida vairāk nekā 52 gadi. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, tika nodibināta Latvijas Hokeja Federācija, kuru 1992. gada 6. maijā IIHF kongress Prāgā oficiāli atjaunoja Starptautiskajā hokeja federācijā. Savu pirmo oficiālo starptautisko spēli pēc neatkarības atgūšanas atdzimusī Latvijas izlase aizvadīja ar Lietuvu 1992. gada 7. novembrī. Šoreiz tas notika Pasaules čempionāta atlases turnīra ietvaros. Pēc vairāk nekā 52 gadus ilga pārtraukuma pirmos Latvijas valstsvienības vārtus guva Aigars Cipruss. Otrie vārti bija komandas kapteiņa Helmuta Baldera guvums, un uzvaru ar rezultātu 13:2 ļāva izcīnīt arī vārtsarga Pētera Skudras meistarība. Latvija izcīnīja uzvaru arī pār Igauniju 6:3, un ieguva tiesības spēlēt PČ C grupā (tagad II divīzijā). Helmuts Balderis bija pirmais Latvijas hokejists, kas 1989. gadā 37 gadu vecumā parakstīja līgumu ar Nacionālās Hokeja līgas klubu Minesotas “North Stars”. Leģendāras lappuses Latvijas un NHL vēsturē ir ierakstījuši vārtsargs Artūrs Irbe, aizsargs Sandis Ozoliņš, kurš 1996. gadā izcīnīja Stenlija kausu, kā arī Sergejs Žoltoks un “dzelzs vīrs” Kārlis Skrastiņš. 1993. gada pavasarī Slovēnijā Latvijas valstsvienība izcīnīja 1. vietu un ieguva tiesības spēlēt PČ B grupā (tagad I divīzija). B grupā Latvijas valstsvienība divus gadus pēc kārtas (1994. un 1995.) izcīnīja 2. vietu, līdz beidzot Leonīda Beresņeva vadībā, 1996. gada pavasarī, Nīderlandē izšķirošajā spēlē izdevās panākt vēlamo rezultātu (1:1) ar Šveici un beidzot izcīnīt 1. vietu B grupā, kas deva tiesības spēlēt A (elites) grupā, kur Latvijas valstsvienība spēlē arī šobrīd. Ne mazums nopelnu te bija Latvijas hokeja leģendai, 1990. gada pasaules čempionāta labākajam vārtsargam, Artūram Irbem. 1999. gada novembrī par valstsvienības kapteini kļuva Harijs Vītoliņš. 2000. gada pasaules čempionātā Sanktpēterburgā Latvijas izlase kopvērtējumā izcīnīja astoto vietu, bet visskaļāk Latvijas hokeja līdzjutēji uzgavilēja 5. maijā pēc uzvaras pār Krievijas izlasi (rezultāts 3:2). 2001. gadā Haralda Vasiļjeva trenētā Latvijas valstsvienība izcīnīja iespēju piedalīties savās otrajās Olimpiskajās spēlēs, kur tika iegūta 9. vieta.

Pašlaik (2021.) tā atrodas 10. vietā Starptautiskās hokeja federācijas vīriešu hokeja izlašu rangā. Latvijas hokeja izlase piedalījusies piecās Olimpiskajās spēlēs 1936., 2002., 2006., 2010 un 2014. gadā. Latvijas hokeja izlases labākais sasniegums Pasaules čempionātos ir 1997., 2004. un 2009. gadā izcīnītā 7. vieta. 2001. un 2007. gadā Latvija palika pēdējā savā apakšgrupā, bet uzvarēja izslēgšanas kārtā, izcīnot 13. vietu. Šie divi čempionāti, kā arī 1935. , 2015. un 2016. gadā ieņemtā 13. vieta ir zemākās vietas, ko izcīnījusi Latvijas izlase, spēlējot augstākajā divīzijā.