Rīgas Dinamo (pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – HK Rīgas “Pārdaugava”) bija hokeja meistarkomanda LPSR (PSRS) un Latvijā no 1946. līdz 1995. gadam. Komandas bāze atradās Rīgā un mājas spēles aizvadīja Rīgas Sporta pilī.
Par komandas dibināšanas brīdi tiek uzskatīts 1946. gads, kad Rīgas “Dinamo” (no 1949. gada Rīgas “Daugava”) debitēja pirmajā PSRS čempionātā, kur sacentās ar 11 citām komandām, izcīnot ceturto vietu.
Ar mainīgām sekmēm komanda spēlēja PSRS augstākajā līgā līdz 1963. gadam. No 1964. līdz 1973. gadam komanda cīnijās PSRS otrās un trešās līgas turnīros. 1967. gadā “Daugava” bija 2. līgas pēdējā vietā un no priekšpēdējās vietas to šķīra 19 punkti (sezonas gūto un zaudēto vārtu starpība bija 115:204). Šajā laikā rezultatīvākais komandas spēlētājs bija Elmārs Bauris.
Būtiskas pārmaiņas komandā notika 1968. gadā, kad LKP pirmais sekretārs Augusts Voss un MP priekšsēdētājs Vitālijs Rubenis nolēma, ka hokejs varētu būt reprezentatīvs sporta veids, kuru jāatbalsta. Klubu pārdēvēja atkal par Rīgas “Dinamo”, no Maskavas uzaicināja jaunu un ambiciozu treneri V.Tihonovu, kurš bija apņēmies piecu gadu laikā komandu ievest augstākajā līgā. 1970. gadā Rīgā atklāja pirmo slēgto mākslīgā ledus arēnu — “Rīgas Sporta pili”, kas ievērojami uzlaboja sportistu treniņu apstākļus (līdz tam gan treniņi, gan spēles notika zem klajas debess). Kaut sportisti bija amatieri un katrs kur strādāja pamatdarbā, tika ieviests regulārs atalgojums par spēlēšanu klubā: 200-300 rubļu (plus 100 rubļu prēmija par uzvaru).
Tā kā laba līmeņa vietējo hokejistu bija maz, treneris sāka importēt spēlētājus no PSRS – te ieradās Vjačeslavs Nazarovs, Aleksandrs Klinšovs, Pjotrs Vorobjovs u.c. 70. gados komandā vidēji 12 spēlētāji bija no citurienes un tikai kādi 8 bija vietējie hokejisti. Komanda spēlēja tikai ar divām pilnībā nokomplektētām maiņām, pamatsastāvā iekļaujot arī talantīgākos juniorus (piemēram, 1973. gadā tobrīd tikai 16 gadus veco Helmutu Balderi). Tā kā spēlētāju deficīta dēļ nevarēja nokomplektēt pilnvērtīgu trešo maiņu, Tihonovs ieviesa spēli četrās maiņās – vienas spēcīgas vietā laukumā laida divas vājas īsākā laika posmā, – kas izrādījās ļoti veiksmīgi: spēles otrajā pusē hokejisti saglabāja vairāk spēku un spēlēja ātrāk par pretiniekiem. Vēl viens Tihonova jaunievedums bija kopīga spēļu videoierakstu analīze. Tika ieviesta strikta disciplīna, par treniņu kavēšanu un alkohola lietošanu pat ārpus treniņu procesa spēlētājus sodīja (piemēram, V.Hatuļevu pat padzina no kluba par dzeršanu, kaut viņš bija spēcīgākais aizsargs komandā). Leģendāras bija komandas ikvasaru sporta nometnes Kandavā, kur tie dzīvoja prom no ģimenēm kazarmu režīmā, tikai maksimāli trenējoties.
Jau 1968. gadā komanda izcīnīja 3. vietu otrajā līgā, bet 1969. gadā izcīnīja 1. vietu, pārceļoties uz pirmo līgu. 1972. gadā Rīgas “Dinamo” izcīnīja 1. vietu pirmajā līgā – apsteidzot tuvākos pretiniekus par 20 punktiem, – un ieguva tiesības spēlēt PSRS augstākajā līgā. Šajā laikā slavenākā Rīgas “Dinamo” spēle notika 1977. gada 23. februārī, kad rīdzinieki pilnīgi negaidot Maskavā sensacionāli sagrāva titulēto armijas superklubu Maskavas “CSKA” (ЦСКА – Центральный Спортивный Клуб Армий). Savukārt H.Balderis šajā sezonā ar 36 spēlēs gūtiem 40 vārtiem un 23 piespēlēm tika atzīts par čempionāta rezultatīvāko spēlētāju. Pēc šīs uzvaras V.Tihonovu uzaicināja par treneri uz CSKA, kur, iesaukts armijā, bija nu spiests spēlēt arī Balderis.
Kluba trenēšanu pārņēma tādi hokeja speciālisti kā Ēvalds Grabovskis, Vladimirs Jurzinovs, Pjotrs Vorobjovs. Klubs bija stabila augstākās līgas vidusmēra komanda, kas spēlēja labi organizētu hokeju, fiziskās sagatavotības un disciplīnas dēļ dažkārt spējot uzveikt meistarības ziņā krietni spēcīgākas komandas. Sezona vidēji tika beigta, atrodoties reitingā 4.-6. vietā. Par komandas labāko sniegumu uzskata 1987./1988. gada sezonu, kad tika izcīnītas PSRS hokeja čempionāta sudraba godalgas (čempionāta fināls bija tūlīt pēc ziemas Olimpiskajām spēlēm, un liela daļa pretinieku komandu spēlētāju bija salīdzinoši sliktākā formā par rīdziniekiem), bet Rīgas “Dinamo” vārtsargs Vitālijs Samoilovs kļuva par Olimpisko čempionu. Īpašu ievērību izpelnījās jaunais rīdzinieku vārtusargs Artūrs Irbe, kuru Jurzinovs ielika vārtos, lai ļautu atpūsties pēc olimpiādes pārgurušajam Samoilovam, taču izrādījās, ka “otrais numurs” nespēlē sliktāk par “pirmo”.
1989.-1990. gadu sezonā, Rīgas “Dinamo”, kopā ar citiem PSRS hokeja klubiem, Ziemeļamerikā aizvadīja super sēriju – spēlēs ar NHL klubiem (Rīgas komandas bilance 2-1-4). 1989. gada 19. septembrī savās mājās uzņēma Vašingtonas “Capitals” (1:2), 1990. gada 14. septembrī uzņēma Monreālas “Canadiens” (2:4).
Rīgas “Dinamo” PSRS čempionātā piedalījās līdz 1991. gadam, kad sabrūkot PSRS, tika dibināta NVS (Neatkarīgo Valstu Savienība), kurā Latvija neietilpa. Paralēli NVS čempionātam tika rīkots arī „Starpvalstu hokeja līgas čempionāts”, kurā Rīgas “Dinamo” ar dažādiem nosaukumiem (HK “Rīga”, “Rīga-Stars”, HK “Pārdaugava”) piedalījās līdz 1995. gadam, kad Rīgas “Dinamo” beidza pastāvēt. Pēcāk vēl ilgus gadus daudzi šīs komandas spēlētāji spēlēja Latvijas hokeja izlasē.
