Rīgas futbola klubs (RFK)

Rīgas futbola klubs oficiāli dibināts 1923. gadā, taču pirmā spēles futbolā aizvadītas jau gadu iepriekš. Galvenais kluba izveides iniciators bija ievērojamākais netkarīgās Latvijas futbola aktīvists un propogandētājs Juris Rēdlihs, kurš vadīja RFK līdz pat 1936. gadam un bez kura līdzdalības šī kluba eksistence nebūtu iedomājama.

Piecās pirmajās Latvijas meistarsacīkstēs hokejā (1931./1932. – 1935./1936.) aktīvu dalību, un ne bez panākumiem, ņēma arī RFK sportisti. Pirmajās divās sezonās tās bija trešās vietas Rīgas zonas sacensībās, 1934. gadā RFK kļuva par valsts meistarsacīkšu bronzas laureātiem, pēdējās divās sezonās klubs ierindojās cetrutajās vietās.

RFK ievērojamākie hokejisti.

Arnolds Puriņš (dzimšanas un miršanas gadi nav noskaidroti). Uzbrucējs, Latvijas valstsvienības kandidāts, RFK sastāvā spēlēja visas piecas sezonas, kad RFK pārtrauca dalību hokejā,  pārgāja uz LSB. Sākumā spēlējis arī aizsarga postenī. Ļoti veiksmīgi un rezultatīvi aizvadīja 1934./1935 gada sezonu, kad presē tika atzīts par RFK labāko spēlētāju. Pēc veiksmīgās sezonas tika iekļauts Valstsvienības kandidātu sarakstā. Spēlēja arī futbolu, kur kļuva arī par valsts meistara titula ieguvēju un  arī bendiju.

Ēriks Pētersons (1909. – 1987.). Latvijas valstsvienības uzbrucējs. Aizvadījis astoņas (pēc citiem datiem 6 vai pat 9) spēles, spēlējis Eiropas čempionātā (1932) un pasaules čempionātā (1933). Latvijas meistarsacīkstēs spēlējis četras sezonas, visas RFK sastāvā. Bija viens no rezultatīvākajiem kluba uzbrucējiem. Izcēlās ar slidojuma ātrumu, pārdomātām piespēlēm, zibenīgiem metieniem pa vārtiem. Bija viens no visu pirms kara laiku izcilākajiem latviešu futbolistiem, aizvadījis visvairāk oficiālo valstsacīkšu Latvijas futbola izlasē (63).

Jānis Rozītis (1913. – 1942.). Uzvārds arī Rozīte. Latvijas izlases uzbrucējs, piedalījies vienā oficiālā valstsvienības spēlē ziemas olimpiskajās spēlēs (1936.). Hokeju spēlēja RFK komandā. Slavēts par enerģisku cīņu, centību, izturību un lielo pašatdevi laukumā. Sporta apskatnieki rakstīja: „Stāv un krīt par savu vienību.”  Vajadzības gadījumā varēja arī ieņemt vārtsarga vietu. Enerģiskās cīņas laukumā dēļ bieži iedzīvojās traumās. Bija arī hokeja tiesnesis.

Ievērojams futbola uzbrucējs. Latvijas futbola valstsvienībā aizvadījis 26 spēles, kurās guvis septiņus vārtus. Bija VEF rūpnīcas darbinieks, VEF futbola komandas kapteinis. Gāja bojā VEF sporta laukumā (Ropažu ielā), atbrīvojot sporta laukumu no Vācijas armijas novietotās munīcijas. Notika eksplozija, kurā bez J. Rozīša dzīvību zaudēja vēl divi futbolisti, bet vairāki guva smagus ievainojumus.

Pēteris Skuja (1904. – 1998.). Latvijas izlases rezerves vārtsargs Piedalījies tikai vienā oficiālā valstssacīkstē (1933) Prāgā, kad spēles beigu daļā aizstāja savainoto Kuški. Valsts meistarsacīkstēs spēlēja RFK vienībā. Tā kā 1933./1934. gada sezonā dzīvoja un strādāja ārpus Rīgas, tad ieradās tikai uz RFK spēlēm bez treniņiem, bet arī tad sporta apskatnieki atzina, ka „RFK vārti bija lieliska vīra aizsardzībā.”  Vēlāk, darba apstākļu dēļ bija spiests pilnībā pamest aktīvo sportu. Bija viens no izcilākajiem Latvijas bendija vārtsargiem. Spēlēja arī futbolu.

Voldemārs Roze (1905. – 1944.).   Hokeju spēlēt sāka un divas sezonas (1931./1932. ,1933./1934.) aizvadīja RFK rindās,  par Latvijas valstsvienības kandidātu pirmoreiz kļuva 1933 gadā. Pamatpozīcija hokejā – aizsargs. Bija daudzpusīgs sportists, ar panākumiem spēlēja arī futbolu, basketbolu, bendiju. Latvijas futbola valstsvienībā aizvadīja 22 oficiālas valstsacīkstes, četras reizes kļuva par valsts meistara titula ieguvēju basketbolā.

Edgars Rieksts (dzimšanas un miršanas datumi nav zināmi). Valsts meistarsacīkstēs divas sezonas spēlēja RFK sastāvā, vēlāk tik pat ASK, Latvijas valstsvienības kandidāts. Pamatpozīcija laukumā aizsargs, taču mēdza uzspēlēt arī par uzbrucēju. Spēlēja arī futbolu. Pēc Otrā pasaules kara spēlēja futbolu latviešu vienībās Rietumvācijā. Vēlāk izceļoja uz Austrāaliju.