Strādnieku sports un sargs (SSS, tautā saukti par siseņiem) bija paramilitāra LSDSP sporta organizācija, kas pastāvēja no 1921. – 1934. gadam.  Organizāciju 1921. gada 8. jūnijā izveidoja Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs, aktīvists, Satversmes sapulces un visu četru Latvijas Republikas Saeimu deputāts Bruno Kalniņš. Sākumā organizācija saucās par Strādnieku sporta savienību, ko vēlāk pārdēvēja par Strādnieku sports un sargs. Tā beidza pastāvēt  pēc 1934. gada 15. maija Ulmaņa apvērsuma. Līdz pat organizācijas slēgšanai Bruno Kalniņš bija tās vadītājs.

Organizācijas biedri nēsāja zilas krāsas uniformas, sveiciens – Brīvi sveiks, ko izpildīja, paceļot dūrē savilktu labo roku. 1933. gadā SSS rindās bija ap 6700 biedru. Sākotnēji SSS bija sadalīta bataljonos, rotās un vados. 1926. gadā organizatoriskā struktūra tika mainīta, sadalot biedrus apgabalos, rajonos un iecirkņos. Trīs gadus pēc dibināšanas SSS izveidoja arī pionieru sekciju.

Siseņiem 20. – 30. gadu mijā bija viena no lielākajām sporta organizācijām Latvijā un 1930. gada izskaņā tās biedru skaits bija 5534. Ja divdesmito gadu sākumā siseņi līdzdarbojās Latvijas sporta dzīves norisēs, tad, sākot no 1923. gada, pārtrauca sakarus ar ne-strādnieku sportu, tā sauktajām pilsoniskajām sporta organizācijām.

SSS vadības attieksmi pret pilsonisko sportu spilgti raksturo starpgadījums ar Brīvības vārtu hokejistiem Langi un Ozolu, kuri no SSS pārgāja uz pilsonisko sporta biedrību Kaisrwald. Rakstā Novēršamies no atkritējiem teikts: „Šie sportisti izrādījušies par nenosvērtiem jaunekļiem, kas padevušies pilsoņu solījumiem par materiāliem u.c. labumiem. Dažos gadījumos notikusi pilnīga uzpirkšana, kā tas jau pilsoņos parasts, kur, piem., hokistu J. kāda biedrība šoziem nopirka par 500 latiem! Daži no mūsu atkritējiem nopirkti par hokī slidām un samaksām (dažu latu apmērā) par piedalīšanos treniņos.

Nodaļām vajadzētu turpmāk piegriezt lielāku vērību savu labāko sportistu idejiskai noteiktībai un neieteikt svārstīgus cilvēkus starptautiskām sacīkstēm. Mēs negribam uz biedrības rēķina dot iespēju uzstāties ārzemēs un baudīt materiālus labumus neapzinīgiem jaunekļiem, kas paši nezin, kāpēc viņi sastāv SSS-ā, un kas ar vienu aci jau šķielē uz kaut kādu pilsoņu sporta  biedrību.

Vēl vien nepatīkama lieta ir tā, ka daži mūsu biedri joprojām uztur draudzīgus sakarus ar aizgājējiem, aicina viņus uz mūsu sacīkstēm, dažreiz pat pielaiž mūsu treniņos. Būtu tak reiz pa visām reizēm jāapzinas, ka tie mūsu bij. biedri, kas mūs atstāj, ir uzskatāmi par strādnieku lietas un mūsu biedrības nodevējiem”.

Attālinoties no pārējām sporta biedrībām Latvijā siseņi iesaistījās citu Eiropas valstu sociāldemokrātisko sporta organizāciju sacensībās. Jau no 1922. gada Latvijas SSS līdzdarbojās starptautiskajā strādnieku sporta jumta organizācijā – tā sauktajā Lucernas sporta internacionālē, kuru divdesmito gadu otrajā pusē pārdēvēja par Sociālistisko strādnieku sporta internacionāli. SSS uzturēja ciešus kontaktus ar citu valstu strādnieku sporta organizācijām, aicināja ārvalstu strādnieku biedrības aizvadīt savstarpējas sacensības Latvijā un piedalījās sporta sarīkojumos ārpus valsts, ieskaitot tā sauktās strādnieku olimpiādes.