Olimpisko gadu un mūsu sportistu startu pasaules nozīmīgākajās sacensībās Latvijas sporta sabiedrība gaidīja ar pacilātību. LZSS lēmumu par piedalīšanos olimpiādē pieņēma savlaicīgi. Jau 1934. gada janvārī sporta prese ziņoja par lēmumu startēt ziemas olimpiskajās spēlēs.

1935. gada 26. septembrī Konservatorijas vingrotavā notika pirmā ziemas sportistu sezonas sanāksme. LZSS priekšniecība tajā uzsvēra, ka:

„Visiem olimpiskiem kandidātiem stingri jātura svinīgais solījums – apzinīgi un cītīgi gatavoties sacensībām un reizē ar to ieturēt arī piemērotu kārtīgu dzīves veidu, bez kā neviens kandidāts, cik labi arī nebūtu viņa sasniegumi, netiks sūtīts aizstāvēt Latvijas krāsas olimpiādē.”

Tika izziņots arī Roberta Vithofa vadīto vispārīgo ķermeņa sagatavošanās treniņu kalendārs šai olimpiskajai sezonai. Pirmajā nodarbībā 3. oktobrī  treniņā piedalījās ap 40 sportistu, taču viņu vidū bija tikai daži hokejisti, jo tie vēl nevarēja treniņus sākt, jo lielākā daļa spēlē futbolu. 30. oktobrī tika apstiprināts LZSS hokeja sekcijas priekšlikums valstsvienības kandidātu sarakstā iekļaut 24 hokejistus, kuriem sākot ar futbola sezonas izbeigšanos obligātoriski jāapmeklē iepriekšējie sagatavošanas treniņi.

LZSS sagatavošanās programmā olimpiskajām spēlēm bija paredzēts piesaistīt ārzemju hokeja speciālistu, „lai paceltu mūsu ledus hokejistu klasi.” Taču atrast ārzemju treneri neizdevās un bija vien jāiztiek ar pašu spēkiem. Valstsvienības trenēšana tika uzticēta Arvīdam Jurgenam. Kad prese ziņoja par Jurgena vadītajiem „olimpisko kandidātu treniņiem”, neiztrūkstoša piebilde bija: „Visiem nozīmētiem kandidātiem ierašanās obligatoriska.” Treniņu plānā decembra beigās bija paredzētas spēles Viļņā pret poļiem, bet pēc to atcelšanas, janvāra sākumā Rīgā, spēles ar Kēnigsbergas hokejistiem, bet spēlēm svītru pārvilka atkusnis.

Atkušņa iestāšanās, protams, ietekmēja izlases kandidātu gatavošanās plānus. Dažu dienu sala iestāšanās decembra beigās tika aizvadītas divas draudzības spēles starp klubiem, kuros spēlēja izlases kandidāti. Ziemas atkāpšanās sākās tieši pirms plānotās Latvijas čempionāta atklāšanas spēles. Janvāra pirmajā dekādē tika atceltas visas spēles un arī  olimpiskās izlases kandidāti par ledus treniņiem varēja tikai sapņot. Neskatoties uz to, ka ziema vēl nebija atgriezusies, LZSS valde 1936. gada 7. janvāra sēdē pieņēma lēmumu, ka Latvijai ziemas olimpiskajās spēlēs tik un tā jāpiedalās.  Valstvienības pirmā pārbaudes spēle notika 17. janvārī pret ierasto pretinieku RFK. Turpmākos izlases gatavošanās plānus un arī Latvijas čempionāta spēles starp komandām, kurās bija valstsvienības kandidāti nemitīgi jauca atkušņi. Par vienīgo izlases starptautisko pārbaudes spēli pirms olimpiādes var uzskatīt spēli ar Tartu (tolaik latviski sauktu arī par Tērbatu) hokejistiem, kas gan oficiāli skaitījās Rīgas – Tartu mačs. Spēle notika uz slikta ledus un noslēdzās ar pārliecinošu Rīgas komandas uzvaru 9:2. 30. janvārī  ASK stadionā olimpiskā izlase  pret sastādīto komandu aizvadīja pēdējo spēli pirms olimpiādes. Divu periodu, pa 15 minūtēm, summā ar 6:2 uzvarēja olimpiskā vienība.

Latvijas hokeja valstvienība uz Garmišu-Partenkirheni devās 12 budžetā paredzēto spēlētāju sastāvā plus E. Klāvs, kuru ar pabalstu dotēja LZSS. Visi 13 arī tika pieteikti startam olimpiskajās spēlēs. Pirmo reizi starptautiskās sacensībās Latvijas valstsvienībai bija sava, nevis kāda kluba aizdota, forma. Tā sastāvēja no ķiršbrūna krekla un biksēm (zeķēm) un baltām biksītēm.

Garmišā-Partenkirhenā startēja 15 nācijas, kurām bija jāaizvada priekšsacīkstes četrās apakšgrupās. Divas spēcīgākās no katras apakšgrupas turpināja cīņu otrajā kārtā jeb pusfinālā. Izloze mūsu hokejistus apbēdināja, jo otro gadu pēc kārtas tā saveda  vienā grupā Latviju kopā ar Kanādu, kuru šoreiz pārstāvēja kluba Port ArthurBearcats hokejisti, kā arī Austriju un Poliju.

Latvijas izlases spēles  apakšgrupā:

7. februāris Olympia-Kunsteisstadion Latvija – Kanāda 0:11 (0:2, 0:3, 0:6).
8. februāris Olympia-Kunsteisstadion Latvija – Polija 2:9 (0:1, 0:4, 2:4). Vārtus guva J. Bebris, A. Pētersons.
9. februāris (spēle notika uz Rīzerezera kedus) Latvija – Austrija 1:7 (0:4, 0:0, 1:3). Vārtus guva K. Paegle.

Latvijas valstsvienības sastāvs: vārtsargi Herberts Kuške, Roberts Lapainis; aizsargi Arvīds Jurgens, Leonīds Vedējs; uzbrucēji Aleksejs Auziņš, Jānis Bebris, Roberts Bluķis, Ādolfs Petrovskis, Arvīds Pētersons, Jānis Rozītis, Kārlis Paegle.

Saprotams, ka pēc šāda mūsu komandas rezultāta olimpiādē kritiķu netrūka. Tā, maigi izsakoties, nebija glaimojoša. Ātrslidotāju pārstāvis Alberts Rumba avīzē Rīts rakstīja, ka smagais zaudējums Kanādai nav jāuztver sāpīgi: „Savādāki tas ir ar zaudētām cīņāmPolijai un Austrijai.Jau pirms cīņu uzsākšanas visi mūsu pārstāvji un arī paši spēlētāji runāja tikai par pieklājīgu zaudēšanu, un tas arī, pēc manām domām, ir smago zaudējumu iemesls.”

Atklātībā nāca arī fakti par dažādiem Latvijas delegācijas sportistu pārkāpumiem. Bez vainas nebija arī hokejisti: ”Dažu aktīvo sportistu izturēšanās bija nosodāma. Tik neapzinīgi ārzemēs sportisti nedrīkst uzvesties.”

Sava daļa kritikas tika arī par sadzīves apstākļiem, kuri balstījās uz to, ka delegācija izvietota telpās, kuras bija tikai ciešamas, par slikto ēdienu, kura bija maz un par glāzi piena jau bijis jāmaksā 25 feniņi.

Latvijas Olimpiskā komitejas nostāja uz olimpiešu, tajā skaitā hokejistu, startu olimpiādē vismaz publiskajā vidē bija salīdzinoši mierīga. Tiesa, visai bargu kritiku nācās uzklausīt LZSS priekšniekam un LOK viceprezidentam Robertam Plūmem, bet savus amatus viņš tomēr saglabāja.

Bez oficiālajiem atzinumiem sporta sabiedrībai bija izveidojies savs viedoklis par olimpiešu, tajā skaitā hokejistu, startiem.To labi raksturo tā laika anekdote, kurā skaidrots ko nozīmē Garmišas-Partenkirhenes saīsinājums „Ga-Pa” – „Galīgi paspēlējuši.”

Interesants ir šo spēļu dalībnieka Leonīda Vedēja viedoklis un starta ziemas olimpiskajās spēlēs vērtējums, kuru viņš paudis savā vēstulē sporta žurnālistam Mārtiņam Pagodkinam, komentējot Alberta Riekstiņa rakstu  Kā mēs startējām 1936. gada Ziemas olimpiskajās spēlēs laikrakstā Sports 1992. gada 3. janvārī, izsakot lūgumu publicēt laikrakstā arī viņa viedokli:

„Varu paskaidrot, ka vājie rezultāti izskaidrojami, galvenā kārtā, ar ļoti neizdevīgiem laika apstākļiem 1936. g. ziemā, kad līdz olimpiskajām spēlēm sala Latvijā nebija gandrīz nemaz. Trenējāmies tikai vingrinājoties ņemot dalību apvidus skrējienos Meža parkā trenera Roberta Vithofa vadībā. Uz ledus tikām tikai janvāra beigās uz sasalušā Babelītes ezera, un arī uz īsu laiku, jo pēc dažām dienām, sakarā ar atkusni, treniņi bija jāpārtrauc. Slidotavas, kas parasti sāka darboties ap decembra sākumu, šoreiz varējām izmantot tikai janvāra beigās un februāra sākumā, tas ir vienu nedēļu, jo 5. februārī vajadzēja jau doties ceļā.

Ko tagad darīt? Tā kā bijām vāji sagatavoti, Latvijas Ziemas sporta savienība uz priekšsēdētāja Roberta Plūmes priekšlikuma, vienbalsīgi nolēma atsaukt mūsu piedalīšanos olimpiskajās spēlēs Garmis-Partenkirhenā, nosūtot komitejas vadībai attiecīgi telegrammu ar paskaidrojumiem par šādu lēmumu. Par lielu izbrīnu, jau nākošajā dienā saņēmām no paša ziemas olimp. organizācijas komitejas prezidenta Dr.Karļa Rittera von Halfa lūgumu to nedarīt, jo hokeja spēļu saraksts ir jau izpildīts un Latvijas nepiedalīšanās spēlēs ļoti traucēšot jau izziņoto kārtību.Notikušajā ārkārtējā sēdē LZSS, sazinotiesar toreizējo Latvijas sporta vadītāju ministru prezidenta vietnieku Marģeri Skujenieku, lai nebojātu labas sporta attiecības ar Vāciju, nolēma tomēr sūtīt mūsu sportistus uz 4. Ziemas olimpiskajām spēlēmGarmišā-Partenkirhenē.”