Jau sezonas pirmajā LZSS sēdē 1934. gada 8. novembrī tika pieņemts lēmums pieteikt Latvijas hokeja izlases dalību pasaules čempionātā Davosā, kas bija paredzēts no 19. – 27. janvārim. Dalībai Šveices Alpu kūrortā Davosā plānotajā čempionātā bija nepieciešami ap 2000 latu. Tajā pašā valdes sēdē tika nolemts jau novembra vidū uzsākt vispārējus sagatavošanas treniņus ziemas sportistiem, tajā skaitā arī hokejistiem, trīs reizes nedēļā, līdz kamēr iestāsies ziemas apstākļi. Par fiziskās sagatavotības treneri jeb kā toreiz sauca priekštreniņu vadītāju uzaicināja Robertu Vithofu – ievērojamu vieglatlētu un ātrslidotāju.

Pirmais treniņš notika 17. novembrī Šrādera tenisa zālē Ganību dambī. Tomēr starp 17 tā dalībniekiem nebija neviena hokejista. Par šādu hokejistu attieksmi Sporta pasaule rakstīja: „Ja tāds kūtrums kā aizvakar mūsu sportistos valdīs arī turpmāk, tad jau no ko gaidīt krietnus rezultātus un pēc tam žēloties. Treniņu kārtīga neapmeklēšana un nolaidība jau nu ne ar kādiem apstākļiem nav attaisnojama.”

Kritika tika saklausīta un jau nākamajā treniņa piedalījās 15 hokejisti. Tomēr turpmākie hokejistu Vithofa treniņu apmeklējumi bija patālu no ideāla. Visaktīvāk jaunajai sezonai gatavojās ASK un US komandas. Šajā sakarā ASK bija ķērusies pie radikālas savas slidotavas pārbūves. Hokeja laukumam tika ierīkots stiprs apgaismojums, skatītāju ērtībām tika izbūvētas jaunas tribīnes ar 500 – 600 sēdvietām, jauna ģērbtuve un bufete. Elektriskais apgaismojums bija ASK laukuma lepnums.

10. janvārī notika pirmā treniņspēle, kurā izlase ar 3:1 pieveica Union un RFK sastādīto vienību. Valdīja krietns sals un slidotavā bija sakurti divi lieli sārti, pie kuriem sasildīties, taču šo iespēju izmantoja tikai retais, jo laukumā risinājās spraiga sacensība. Dienu iepriekš nūjas draudzības spēlē krustoja US un ASK vienības. Notika pārsteigums, jo US ar 8:1 sakāva iepriekšējās sezonas meistaru godu izcīnījušo ASK.

Neskatoties uz to, ka lēmums par Latvijas dalību pasaules čempionātā tika pieņemts jau 8. novembrī, komanda dalībai Davosā tika pieteikta tikai pieteikumu iesniegšanas pēdējā dienā – 1. janvārī. Noskaidrojās, ka LZSS nav vajadzīgo 2000 latu braucienam uz Šveici. Taču iniciatīvu uzņēmās ASK un US klubu pārstāvji, piedāvājoties paši saviem spēkiem sastādīt izlasi un nodrošināt tās startu Davosā. Pēc šīs vienošanās laikraksts Rīts nemitīgi slavēja klubu pašaizliedzību, uzņemoties atbildību pārstāvēt valsti. Savukārt brauciena kritiķi atrada jaunu mērķi, vācu sporta kluba Union pārstāvjus, kurus dēvēja par minoritātēm, apgalvojot, ka tieši pateicoties viņu ietekmei LZSS tika panākts lēmums par izlases brauciena uz Davosu atlikšanu.

Reālā situācija bija tāda, ka Union ar savu dalību pārbaudes spēlēs palīdzēja izlasei gatavoties un vākt līdzekļus braucienam uz pasaules čempionātu. Starp citu, ASK savu vārtu drošību šajā sezonā bija uzticējis tādiem vīriem, kuriem nav latvju sirds – Egonam Gīsleram un no Union pārnākušajam Herbertam Kuškem, kuri abi bija vācu izcelsmes.

Latvijas izlasei ceļā uz Davosu bija paredzētas divas ilgākas pieturvietas – ar spēlēm Vācijas pilsētās Kēnigsbergā un Minhenē. Kā jau tika norunāts, izlases sastāvā bija tikai ASK un US komandu spēlētāji. Pirmajā mačā Kēnigsbergā mūsējie izcīnīja uzvaru ar 2:1. Savukārt spēle Minhenē norisinājās laukumā ar mākslīgo ledu, bet zem klajas debess. Pēc spraigas un sīvas cīkstēšanās mačs beidzās neizšķirti 3:3. Abas pārbaudes spēles un pēc tam arī pasaules čempionātā Davosā Latvijas valstsvienība spēlēja ASK sarkanbaltsarkanajos formas tērpos – sarkanos svīteros ar ASK emblēmu uz krūtīm, sarkanās garajās biksēs (tagad zeķēs) un baltās biksītēs.

Davosas čempionātā piedalījās 15 valstu izlases, kas bija pasaules čempionātu un Olimpisko spēļu dalībkomandu rekordskaits. Valstis tika sadalītas četrās grupās. Latvija tika ielozēta vienā grupā ar Kanādu un Lielbritāniju. Pirmā spēle ar pasaules čempioniem kanādiešiem, kuri uz pasaules čempionātiem  vienmēr sūtīja nevis izlasi, bet gan spēcīgu amatieru čempionāta komandu, vairumā gadījumu čempionvienību. Davosā valsti pārstāvēja 1934. gada Manitobas provinces amatieru čempioni Winnipeg Monarchs. Vienība Eiropā bija ieradusies jau decembrī un aizvadījusi šeit vairāk nekā 20 spēles.

Latvijas valstsvienības spēles Davosā:

Spēles D apakšgrupā

20. janvāris HC Davos slidotava Latvija – Kanāda 0:14 (0:3, 0:7, 0:4).
21. janvāris HC Davos slidotava Latvija – Lielbritānija 1:5 (0:1, 1:2, 0:2). Vārtus guva R. Bluķis.

Gandarījuma turnīrs A apakšgrupa

23. janvāris HC Davos slidotava Latvija – Rumānija 2:3 (0:1, 0:2, 2:0). Vārtus guva R. Bluķis un A. Pētersons.
24. janvāris HC Davos slidotava Latvija – Vācija 1:3 (0:0, 0:1, 1:2). Vārtus guva Ā. Petrovskis.
25. janvāris HC Davos slidotava Latvija – Nīderlande 7:0 (2:0, 1:0, 4:0). Vārtus guva A. Jessens – 3, A. Auziņš – 2, Ā. Petrovskis, K. Paegle.

Latvijas izlases sastāvs: vārtsargi Herberts Kuške un Roberts Lapainis; aizsargi Arvīds Jurgens (arī uzbrucējs), Kārlis Paegle (arī uzbrucējs), Leonīds Vedējs; uzbrucēji Aleksejs Auziņš, Roberts Bluķis, Andrejs Jessens, Edgars Klāvs, Arvīds Pētersons, Ādolfs Petrovskis.

Čempionātā tika noskaidrotas vietas tikai no 1. – 10. Latvija ierindojās 13. – 14. vietā.

Izlases pārstāvis R. Cepītis izlases startu vērtēja: „Kaut gan starp spēlēm bijušas smagas neveiksmes (pret Kanādu), bet toties mūsu spēlētājos valda noskaņa, ka šis brauciens ir ļoti daudz devis, un mūsējie augu dienu pavada spēļu laukumos, vērojot un iegaumējot citu nāciju komandu spēles un taktiku”. Tika skaidrots, ka nopietnāk sagatavojušās ir to valstu izlases, kuru rīcībā ir mākslīgā ledus slidotavas. Neveiksmīgie rezultāti tika skaidroti arī ar neveiksmīgo izlozi.

Ievērības cienīgs ir uzbrucēja Alekseja Auziņa atzinums, kurš norādīja uz faktu, ka: „Ievesti daži grozījumi noteikumos par aizmuguri, kas mums Rīgā nebija zināmi, bet tagad ļoti grūti nācās aprast ar šo jauninājumu.” Tikai pēc tam, kad pirmie Latvijas delegācijas pārstāvji atgriezās Rīgā, arī mēs sākām ieviest izmaiņas hokeja noteikumos, kas bija pieņemtas LIHG kongresā jau pirms gada.

Taču ar taisnošanos par ne visai izdevušos startu Latvijai čempionāts nebeidzās. V. Čika un A. Šmits grāmatā Sporta smaids apraksta vēl kādu ne visai glaimojošu notikumu Davosā: „Latvijas valstsvienību pavada Ziemas sporta savienības priekšsēdis Roberts Plūme. Kādu rītu viņš pārsteigts saņem uzaicinājumu ierasties Davosas policijā. Plūmem jāskaidro, kā pilsētas šokolādes un cigarešu automātos pēkšņi saradies tik daudz Latvijas naudas. Izrādās, ka šveiciešu automātos, kas pielāgoti vienam Šveices frankam, tikpat sekmīgi var izmantot arī Latvijas divu santīmu monētu. Kārdinājums ir par lielu, un daži latviešu ledushokejisti nespēj lielo atklājumu atstāt neizmantotu.

Roberts Plūme, rūdīts diplomāts, starpgadījumu tomēr nokārto bez lieka trokšņa. Latvieši saņem atpakaļ savu naudu, bet šveicieši attiecīgo pretvērtību viņu valūtā.”