Šī sezona atnesa daudz jaunumu. Pirmkārt, būtiski izmainījās hokeja spēles noteikumi un tagad katrā spēlē drīkstēja piedalīties 15 cilvēki, ieskaitot divus vārtsargus (agrāko 12 vietā), maiņas tika atļauts izdarīt neapturot spēli, vārtsargus vairs nedrīkstēja noraidīt no laukuma un sods viņu vietā bija jāizcieš kādam citam komandas spēlētājam. Tika atcelts arī vecais noteikums, ka savā aizsardzības zonā, kad tur nav ripas, var atrasties ne vairāk par trim laukuma spēlētājiem.

Otrkārt, komandai tagad bija jauns nosaukums – Dinamo vietā Daugava. Treškārt, būtiskas izmaiņas bija notikušas arī mūsu komandas sastāvā. Izcilais vārtsargs Harijs Mellups un aizsargs Roberts Šūlmanis pārcēlās uz GKS komandu, bet vien no rezultatīvākajiem uzbrucējiem Elmārs Bauris uz Maskavas Spartak. Komandu papildināja  Arvīds Niklass un Kārlis Ronis.

Nevienam no rīdziniekiem svešumā nepaveicās. Bauris Spartak rindās aizvadīja tikai divas spēles. Pēc tam viņš ielūza ledū, saslima un spēlēt vairs nevarēja, bet pēc gada atgriezās Rīgā. Savukārt Mellups un R. Šūlmanis nekad vairs neatgriezās, jo 1950. gada 7. janvārī  lidmašīnas  katastrofā pie Sverdlovskas gāja bojā kopā ar visu GKS komandu.

Šajā sezonā PSRS meistarsacīkstēs augstākajā  līgā spēlēja par divām komandām vairāk – 12. Rīdzinieki bija arī sapratuši, ka bez iepriekšējiem treniņiem uz ledus sezonu sākt nav prāta darbs un tāpēc divas nedēļas pavadīja trenējoties Krasnokamskā. Čempionātā starts atkal Čeļabinskā pret Dzeržiņec un pirmā uzvara ar 4:2. Nākamais mačs Sverdlovskā pret vietējiem spartakiešiem, kas bija turnīra debitanti. Spēle notika -17 grādos un tātad uz ļoti cieta ledus. Rīdzinieki šādiem apstākļiem nespēja piemēroties un zaudēja ar 3:4. Pēc tam četras spēles Maskavā, no kurām tikai pirmajā tika panāts neizšķirts 2:2 pret Spartak. Tālāk trīs zaudējumi pret SANC 1:5, Dinamo 2:3 un mačā ar Mellupa un Šūlmaņa pārstāvēto GKS 1:7. Pēc tam Ļeņingradā divi panākumi ar vienādu 5:3 rezultātu pret Dinamo un Boļševik.

Pirmā spēle Rīgā notika Daugavas stadionā ar |Kriļja sovetov – 0:3, nkamie pretinieki Maskavas Lokomotiv un uzvara 8:3 un pirmā riņķa noslēgumā septītā vieta.Otrajā riņķī, kad treneru Edgaru Klāvu nomainīja  Arvīds Pētersons Daugava sāka spēlēt veiksmīgāk. Čeļabinskieši tika sagrauti ar 11:2. Šajā spēlē sešus vārtus guva Brauns. Pret sverdlovskiešiem un Maskavas spartakiešiem tika panāts neizšķirts ar vienādu 3:3 rezultātu. Pret SANC piedzīvots zaudējums ar 0:3, bet pret Maskavas Dinamo uzvara ar 4:2.  Spraiga cīņa izvērtās ar GKS komandu, kurā neapšaubāms līderis bija vēlāk pasaulslavenais Vsevolods Bobrovs, taču rīdzinieki prata viņu nosegt un spēles izskaņā, spēlējot mazākumā, gūt vārtus un uzvarēt ar 4:3. Pēc tam pārliecinoši tika sakautas abas Ļeņingradas komandas un tad gluži negaidīta piekāpšanās talliniešiem ar 3:5. Pēdējās spēlēs Maskavā ar 8:1 tika sagrauta Lokomotiv vienība un piedzīvota sagrāve pret Kriļja sovetov ar 0:7. Līdz ar to turnīra noslēgumā Daugava turnīra tabulas vidū –  sestajā vietā.

Neskatoties uz iespēto, mūsu komanda izpelnījās preses kritisku vērtējumu. J. Levitans žurnālā Fiziskā kultūra (laikraksta Sports priekštecis) rakstīja: „Pirmā kļūda bija vienības komplektēšanā. Republikā aug apdāvināta jaunatne, kurai jāpiegriež daudz lielāka vērība. Kļūda bija, ka sezonas sākumā trenera pienākumu pildīšanu uzticēja Klāvam, kas reizē ir arī spēlētājs. Kā zināms, tikai retos gadījumos šāda amatu savienošana attaisnojas. Kā trūkums jāmin arī tas, ka tikai nepilnas 2 nedēļas pirms sezonas sākuma vienība dabūja trenēties uz ledus…

…Visas kļūdas ir viegli novēršamas. Laikus domājot par sastāva komplektēšanu, laikus uzsākot pirmssezonas sagatavošanos, izbraucot uz ziemeļiem trenēties uz ledus, kārtīgi nostādot politiskās audzināšanas darbu, Daugavas vienība var pretendēt uz vienu no pirmaj;am trim vietām.”

PSRS čempionāta otrajā grupā Rīgas AVN spēlēja krietni veiksmīgāk par iepriekšējo sezonu, savā grupā izcīnot otro vietu un iekļustot finālā. Viss izšķīrās pēlē ar Minskas Spartak, kad vēl 20 sekundes pirms mača beigām rīdzinieki bija vadībā ar 2:1, taču minskieši ar soda metienu rezultātu izlīdzināja – 2:2, kas nozīmēja viņu iekļūšanu augstākajā līgā. Savukārt Rīgas AVN turpmāk PSRS meistarsacīkstēs hokejā vairs nepiedalījās un pārgāja uz hokeju ar bumbiņu jeb bendiju.

Rīgas Daugava spēlēja: vārtsargi Vladimirs Briedis, Augusts Pētersons; aizsargi Nikolajs Ķesteris, Arvīds Niklass, Harijs Vītoliņš I; uzbrucēji Arnolds Brauns, Alfons Jēgers, Edgars Klāvs (spēlējošais treneris pirmajā riņķī), Kārlis Ronis, Georgs Straupe, Voldemārs Šūlmanis, Laimonis Zilpaušs. Traneris Arvīds Pētersons (no otrā riņķa).

Daugava  vārtu guvēji: Alfons Jēgers – 23, Arnolds Brauns – 19, Voldemārs Šūlmanis – 18, Harijs Vītoliņš I – 8, Edgars Klāvs – 7, Kārlis Ronis – 6, Georgs Straupe – 3.

Rīgas AVN spēlēja: vārtsargi Aleksejs Konovalovs, Viktors Serebrjakovs; laukumā Sergejs Bogdanovs, Pāvels Bogdanovs, Nikolajs Duļņevs, Georgijs Durops, Sergejs Holmogorovs, Viktors Kapustins, Boriss Kovaļovs, Nikolajs Kuzmins, Ļevs Ogerčuks, Anatolijs Ščedrins (spēlējošais treneris), Anatolijs Vasiļjevs.