PSRS čempionāti
PSRS meistarsacīkstes 1961

Atbilstoši laikmeta garam hokejs kļuva aizvien ātrāks, dinamiskāks. To veicināja izmaiņas noteikumos. Piemēram, apmaļu noapaļojuma rādiuss laukuma stūros tagad bija 6 metri (agrāk trīs), vārtu līnija tika atvirzīta no gala apmales līdz 3,5 metriem. Uz divām minūtēm noraidītais spēlētājs pēc zaudētajiem vārtiem tagad drīkstēja atgriezties laukumā. Jaunums bija arī tas, ka visi Daugavas (RVR) meistarkomandas spēlētāji tika pieņemti darbā par RVR sporta instruktoriem un saņēma mēnešalgu apmēram tūkstoš līdz divtūkstoš rubļu apmērā atkarībā no snieguma hokeja laukumā, kā arī ēšanas talonus. Faktiski viņi bija visīstākie profesionāļi.

No pērnā RVR bija aizgājuši Brauns, Kurmelis, Leja, Ogerčuks. No jaunpienācējiem visvērtīgākais papildinājums, kā vēlāk izrādījās, bija Bušs. Jauns bija vecākais treneris bijušais Maskavas Spartaka spēlētājs Sokolovs. Mūsu hokeja dzīves vadītāji cerēja, ka cilvēks no malas paveiks to, kas nebija pa spēkam vietējiem speciālistiem, izvedīs Daugavu no krīzes. Sokolovs šo uzdevumu mēģināja atrisināt pavisam vienkārši atveda sev līdzi no Maskavas veselu “bērnudārzu”.

Kā parasti, Daugavai nācās doties cīņā bez iespējām patrenēties uz sava ledus, lai gan celtnieki sen solīja nodot ekspluatācijā Daugavas stadiona mākslīgā ledus slidotavu. Pagaidām ledu nācās meklēt Maskavā. Drīz vien no turienes sāka pienākt satraucošas ziņas. Sokolovs neizrādīja sevišķu interesi par komandas likteni. Reizēm nodarbības notika Firsova vadībā, bet Sokolovs ieradās tikai uz spēli. Vecākais treneris nesadarbojās arī ar Klāvu, neuzklausīja viņa domas. Pāris dienu pēc treniņnometnes sākuma Latvijā augušos talantīgākos jaunatnes hokejistus aizsūtīja uz mājām. Bet galvenais treniņspēļu rezultāti bija katastrofāli. Piemēram, “Sovetskij Sport” balvas izcīņā Daugava zaudēja Maskavas Spartakam (2:17). Mūsējo fiziskā sagatavotība bija tik vāja, ka pēdējā trešdaļā trīs maskavieši ieslēdza aizsardzības zonā piecus rīdziniekus. Novembra sākumā Sokolovu atlaida no komandas, un Daugavu sāka trenēt Klāvs, viņam palīdzēja Ogerčuks. Sezonas vidū par treneri sāka strādāt cits maskavietis Anatolijs Jegorovs.

Sezonas sākums Rīgā nedaudz aizkavējās celtnieku dēļ, jo viņi nespēja izpildīt savu solījumu pabeigt Daugavas stadiona mākslīgā ledus slidotavas būvi paredzētajā termiņā. Tomēr 1960. gada 9. novembrī hokejisti beidzot sagaidīja paši savu mākslīgo ledu. Jau nākamajā dienā jaunajā laukumā notika pirmā meistarsacīkšu spēle pret Ļeņingradas Kirovec. Ažiotāža bija milzīga. Jau vairāk kā stundu pirms sacīkstes sākuma skatītāji sāka ieņemt vietas tribīnēs. Taču Daugavas sniegums sabojāja svētku noskaņojumu mūsējie zaudēja abās spēlēs (1:3, 0:8). Un tāpat kā pērn atkal zaudējums sekoja zaudējumam. Tomēr skatītāju uzticība savai komandai bija tik liela, ka cilvēki vienalga nāca uz hokeju. Īpašu interesi izraisīja Daugavas tikšanās ar ACSK. Rīdzinieki nenobijās no slavenajiem pretiniekiem un cīnījās ļoti enerģiski. Varonīgi turējās vārtsargs Opits. 7. minūtē pēc Krastiņa metiena mūsējie pat izvirzījās vadībā, tomēr jau pēc pāris minūtēm viesi rezultātu izlīdzināja. Gala rezultātā mūsējie piedzīvoja kārtējo zaudējumu (1:3). Otrajai spēlei spēka vairs nepietika (0:11). Vienīgo punktu priekšsacīkstēs Daugava izcīnīja novembra beigās savā laukumā pret Ļeņingradas DzTII  (2:2).

Tikpat neveiksmīgi Daugava spēlēja finālturnīrā par 13.19. vietu. Otro punktu mūsējie izcīnīja janvāra beigās Novosibirskā (2:2). Pāris uzvaras līdzjutēji sagaidīja februārī Rīgā pret Sverdlovskas Spartaku (4:3) un Staļinskas Metalurgu (6:3). Februāra beigās pēdējā spēlē savā laukumā pret Novosibirskas Dinamo mūsējie sīvā cīņā panāca neizšķirtu (3:3). Čempionātam beidzoties, Daugava ierindojās pēdējā – 19. vietā.

Daugava turpināja zaudējumu sēriju PSRS kausa izcīņā pret Ļeņingradas Kirovec (2:6, 2:6). Notika arī vairākas starptautiskas draudzības spēles. Februāra vidū Rīgā viesojās Somijas Strādnieku sporta savienības (TUL) izlase. Ievērojami pārāki bija mūsējie (8:3, 3:3). Pēc tam Daugavu eksaminēja daudz spēcīgāks pretinieks Pardubices Tesla. Mūsējie cīnījās ar lielu atbildības sajūtu, un pirmās trešdaļas beigās Bušs izvirzīja Daugavu vadībā. Tomēr, spēlējot ar divām uzbrucēju maiņām pret viesu trijām, rīdzinieki beigās piedzīvoja smagu zaudējumu (1:7). Marta vidū Rīgā viesojās ČSR otrā izlase. Daugava bija papildināta ar pieciem Maskavas Spartaka hokejistiem. Viesi bija pārāki visās jomās un uzvarēja pārliecinoši (4:8, 2:10).

Sezonas beigās Jegorovs laikraksta “Sports” slejās iztirzāja komandas neveiksmju cēloņus:

“Pagājušā gada rudenī no komandas palika tikai seši spēlētāji. Būtībā nācās komandu komplektēt pilnīgi no jauna. Tas prasa daudz laika un darba. Ja pamatīgi iepazīstas ar komandu un analizē tās sagatavošanos sezonai, kļūst skaidrs, kāpēc Daugava šogad spēlēja tik slikti. Lūk, šie iemesli:

  1. Nepārtraukta visa gada treniņa trūkums. Tā vietā mēģināts zaudēto atgūt, forsējot sagatavošanos divos pēdējos mēnešos pirms sezonas.
  2. Maz nodarbību uz ledus, un tām pašām nebija mērķtiecības. Maz vērības veltīts nodarbībām taktikā uz ledus. Tāpēc komanda spēlēja vienveidīgi, bet brīžiem pat haotiski un bez sistēmas, it sevišķi aizsardzībā. Treniņa nodarbībās nav pienācīgi domāts par piespēļu, noslēguma metienu un spēka paņēmienu pilnveidošanu.
  3. Liela nozīme ir komandu sastāva komplektēšanai. Šis jautājums tika atrisināts slikti. Tādi spēlētāji kā Lavrovs, Krigins, Čuprovs u.c., kurus nācās atskaitīt, piesārņoja komandu. Arī Malovatovs un Burtnieks nevarēja palīdzēt vienībai, kaut arī trenējās uzcītīgi. Maz tika iesaistīta jaunatne, kas tieši tai periodā varēja apgūt pieredzi.
  4. Sakarā ar vājo sniegumu un daudzajiem zaudējumiem, kā arī ar biežo treneru maiņu spēlētāju morālās un gribas īpašības kļuva nestabilas. Komandā nebija vajadzīgās saliedētības.

Rezultātā PSRS meistarsacīkšu cīņu laikā nācās uzreiz risināt vairākus uzdevumus, kam jau bija jābūt veiktiem sagatavošanās periodā. Tāpēc darbs ar komandu kļuva ļoti sarežģīts. Neraugoties uz visām grūtībām (treneru maiņa, stabila sastāva trūkums, slikta fiziskā un taktiskā sagatavotība, biežie zaudējumi), komanda visumā nostabilizējās. No labākās puses sevi parādīja Krastiņš un Salcevičs, kuri bija paraugi kā sportā, tā ikdienas dzīvē. Pateicoties neatlaidībai un nopietnai pieejai treniņam, savu sniegumu paaugstināja Bušs, Kļaviņš, Bistrovs, Jēkabsons, Apsītis. Bet ir arī tādi spēlētāji, kas savas spējas neatklāja visā pilnībā, kuriem pietrūka nopietnības un atbildības sajūtas. Tie ir Opits un A.Antonovs.

Taču šis spēlētāju sastāvs pēc savām individuālajām spējām nevarēs glābt komandu no tā stāvokļa, kādā tā iekļuvusi. Pamatīgi jāpārdomā jauniešu sacensību kalendārs – tām jākļūst īsti masveidīgām, lai meistarvienībā iekļautu arvien vairāk jauniešu.

Par nožēlošanu mēs esam spiesti pastiprināt komandu ar dažiem sagatavotiem spēlētājiem [no malas], kas palīdzētu nostabilizēt komandu. Šis ārkārtējais līdzeklis pielietojams tikai pagaidām.”

Daugava (RVR) sastāvs:

vārtsargi: Gubanovs, Uldis Opits, Lavrovs

aizsargi: Sergejs Bogdanovs, Eduards Kļaviņš, Anatolijs Kobzevs, Jānis Šūlbergs

uzbrucēji: Aleksejs Antonovs, Kārlis Apsītis, Jurijs Bistrovs, Vilnis Burtnieks, Andris Bušs, Miķelis Firsovs, Arnis Jēkabsons, Gunārs Krastiņš, Jurijs Krigins, Anatolijs Malahovs, V.Malovatovs, Zigvards Salcevičs

treneris: Edgars Klāvs (kopš novembra vidus – Anatolijs Jegorovs)

Rezulatīvākie spēlētāji: Gunārs Krastiņš – 11, Zigvards Salcevičs – 11, Miķelis Firsovs – 10, Aleksejs Antonovs – 9, Jurijs Bistrovs – 8, Anatolijs Malahovs – 8, Eduards Kļaviņš – 4, Sergejs Boganovs – 3.