No lielā sporta atvadījās Grundmanis un Šostaks. Rīgas Dinamo komandu atstāja arī Lubkins; viņš šo sezonu aizvadīja Francijā, Amjēnas klubā. No jaunpienācējiem jāpiemin Fanduļs. Tik forsētu gatavošanos dinamieši sen nebija piedzīvojuši. Mūsējie izcīnīja uzvaras Litvīnovas kausā (pret mājiniekiem – 16:2!) un “Sovetskij Sport” balvas izcīņā Rīgā. PSRS meistarsacīkstes sākās par trim nedēļām agrāk nekā parasti – jau 3. septembrī. Neraugoties uz iepriekšējā čempionāta aizraujošo finišu, tika atjaunota vecā kārtība – bez play-off. Laikam jau tādēļ, lai saudzētu izlases (lasi – ACSK) spēlētājus no liekiem satraukumiem. Izslēgšanas turnīra vietā, ko augstu novērtēja līdzjutēji, tika sarīkota tā dēvētā “Līgas kausa izcīņa”. Taču līdzjutējus nepiemānīsi – par šo “surogātu” skatītāju interese bija minimāla. Arī čempionātam trūka īstas kulminācijas.
Dinamieši sāka neveiksmīgi, vienpadsmit kārtās gūstot tikai divas uzvaras – savā laukumā pret minskiešiem un harkoviešiem. Noslīdējuši turnīra tabulas astē, rīdzinieki beidzot sasparojās, pieveicot Sokol un Ļeņingradas ASK. Vadošās uzbrucēju maiņas lomā iejutās Beļavskis–Akuļiņins–Kerčs. Aizsargu neprecizitātes pašaizliedzīgi laboja Irbe. Pēc pirmā riņķa mūsējie ieņēma necilo devīto vietu. Tomēr līdzjutējus tobrīd vairāk satrauca baumas, ka rīdzinieki it kā esot nolēmuši atteikties no godam nopelnītās Ziemeļamerikas turnejas. Ūdeni bija saduļķojuši Maskavas funkcionāri. Jurzinovs kādā intervijā atzinās, ka šāds priekšlikums mūsējiem tiešām izteikts, tomēr atteikties no spēlēm ar NHL profesionāļiem komandai nenākot ne prātā.
Otrā riņķa sākumā dinamieši beidzot izcīnīja pirmo uzvaru izbraukumā – Minskā. Savā laukumā pret Automobilistu rīdzinieki pirmo trešdaļu zaudēja (0:2). Un tad sākās Irbes lieliskā sērija – 263 minūtes bez vārtu zaudējuma! Lūk, rezultāti: pret Automobilistu – 4:2, pret Traktoru – 3:0, Maskavā pret Kriļja Sovetov – 5:0, Gorkijā – 2:0, Rīgā pret Spartaku – 5:2. Rīdzinieki izcīnīja arī septīto uzvaru pēc kārtas, pārspējot Jaroslavļas Torpedo. Pēc tam sekoja divi neizšķirti: Harkovā un Kijevā.
Neticamu sagrāvi dinamieši piedzīvoja Ļeņingradā. Vēl pēc otrās trešdaļas mūsējie bija vadībā ar 2:0, taču beigās smagi zaudēja (4:7). Murgs turpinājās savā laukumā pret ACSK – jau 10. minūtē 0:5, spēles beigās – 1:6. Priekšsacīkstēs mūsējie ierindojās astotajā vietā, iekļūstot to desmit komandu skaitā, kuras turpināja cīņu par medaļām. Taču atšķirībā no iepriekšējās sezonas šoreiz otrajā posmā ieskaitīja arī priekšsacīkstēs savstarpējās spēlēs iegūtos un izsētos punktus, tādēļ rīdziniekiem praktiski vairs nebija nekādu cerību atkārtot iepriekšējās sezonas panākumus.
Sezonas pārtraukumā Rīgas Dinamo devās uz turneju pa Ziemeļameriku, sacenšoties ar NHL komandām. Sēriju mūsējie uzsāka ar neizšķirtu Kalgari (2:2). Interesanti atzīmēt, ka šī komanda pēc dažiem mēnešiem izcīnīja profesionālā hokeja augstāko apbalvojumu – Stenlija kausu. Sekoja zaudējumi Edmontonā (1:2) un Vankūverā (1:6), uzvara Losandželosā (5:3), neveiksmes Čikāgā (1:4) un Sentluisā (0:5) un visbeidzot – panākums Minnesotā (2:1). Kopumā nebija nemaz tik slikti. Vietējie žurnālisti raksturoja rīdziniekus kā jaunu, perspektīvu komandu, kas spēlē azartiski, aizrautīgi un ikvienā spēlē parāda raksturu. Uzbrukumā labākie bija I.Tomans, Vītoliņš III, bet it īpaši Hehts. Aizsardzībā stabilākie vīri bija Čudinovs un Durdins. Tomēr visvairāk kanādieši sajūsminājās par Irbi. Viņu aicināja uz preses konferencēm, lūdza intervijas. Trīs reizes Irbe saņēma labākā spēlētāja balvas. Kā uz delnas atklājās arī mūsējo trūkumi – aizsargu kļūdas, neprasme realizēt skaitlisko vairākumu, uzbrucēju zemā rezultativitāte.
Dinamieši saņēma ļoti augstu novērtējumu arī uzvedības un kultūras ziņā, kanādieši īpaši akcentēja, ka intervijās runāja ne tikai treneri, bet arī spēlētāji. Pēc uzvaras pār leģendārā Grecka komandu – Losandželosas Kings – Jurzinovs atļāva latviešu puišiem (Hehtam, Irbem, Katlapam, I.Tomanam, Vītoliņam III, kā arī dakterim Kvēpam) piedalīties Latviešu biedrības organizētajā Ziemassvētku ballē. Tikšanās laikā risinājās sarunas par visu ko, sākot ar hokeja sudraba pavasari un beidzot ar Tautas frontes rudeni.
Atsākot PSRS meistarsacīkstes, rīdzinieki piedzīvoja piecus zaudējumus pēc kārtas. Līdz ar Ziemeļamerikas turnejas veiksmīgu noslēgumu mūsējie šķita zaudējuši motivāciju. Diezgan negaidīti komandu atstāja Samoilovs. Lūk, kā viņš pamatoja savu lēmumu: “Paliku tikai par otro vārtsargu un veselīgas konkurences vietā tiku “kapitāli” atsēdināts uz rezervistu soliņa. Mūsu konflikts ar Vorobjovu sākās jau pirms desmit gadiem, kad viņš vēl bija Latvijas Bērza treneris, un šajā komandā toreiz spēlēju arī es. Ne katrs var nereaģēt uz ik dienas atklāti izteiktajiem apvainojumiem, pazemojumiem, regulāri uzklausīt lamas un nievas. Nereti ir tā, ka gandrīz neviens negrib doties laukumā, jo par katru kļūdu jāmaksā ar pārāk dārgu cenu. Arī nemitīgā dzīvošana bāzē, atrauti no ģimenes saasina situāciju un attiecības komandā. Mūsu otrais treneris Vorobjovs nav iemantojis puišu cieņu.”
Konfliktā ar treneriem nonāca arī Znaroks. Neapmierināti bija visi – gan ar zemajām algām, gan ar sen apnikušo kazarmu režīmu. Pa vecam dzīvot vairs nevarēja. Treneriem cits nekas neatlika, kā no spēlēm brīvajās dienās atlaist puišus uz mājām; arī Vorobjovam nācās likt aiz auss, ka ar bļaušanu vien nekas nav panākams. Katarse līdzēja – mūsējie atkal sāka uzvarēt, pieveicot arī medaļu kandidātus Maskavas Dinamo (2:0 un 5:3) un Voskresenskas Himik (2:1). Turnīra beigās rīdzinieki ierindojās sestajā vietā.
Irbe nostiprināja savu reputāciju kā PSRS labākais vārtsargs. Februāra sākumā viņš izmēģināja spēkus PSRS izlasē spēlēs pret Zviedriju (5:4, 4:3), bet sezonas noslēgumā kļuva par Eiropas un pasaules čempionu. Lūk, kā Irbi raksturoja leģendārais Tretjaks: “Artūrs aizvien vairāk veidojas par lielu talantu. Viņš stāv stingri uz kājām un pie ledus piedabūjams vienīgi tad, ja vārtu priekšā kļūst karsti. Viņš spēj labi kombinēt un bieži vien iepriekš paredz pretinieku uzbrucēju rīcību. Vēl viena viņa priekšrocība ir precīzās, tālās piespēles, ar kurām viņš it bieži ievada veiksmīgus uzbrukumus.”
Gadskārtējā sezonas noslēguma vakarā līdzjutēji uzzināja, ka pēc deviņiem Rīgā aizvadītajiem gadiem Maskavā gatavojas atgriezties Jurzinovs. Par viņa drošāko pēcteci Rīgas Dinamo trenera amatā visbiežāk minēja Balderi.
RASMS Energo (treneris H.Vasiļjevs) otrajā līgā spēlēja neveiksmīgi. Visvairāk traucēja nemitīgās sastāva maiņas. Astoņi spēlētāji sezonas vidū pameta komandu. Reizēm uz treniņiem ieradās labi ja desmit cilvēki. Treneri iesaistīja sastāvā juniorus, bet viņi bija aizņemti arī savās meistarsacīkstēs. Tomēr komanda saliedējās un spēja izturēt visgrūtāko pārbaudījumu – cīņas Kuibiševā par tiesībām arī nākamgad spēlēt otrajā līgā. Mūsējie to iesauca par “nāvinieku” turnīru, jo no agrākiem gadiem bija zināms, ka komandas, kuras šādās sacensībās piedzīvo neveiksmi, parasti pārstāj eksistēt! Izšķirošā spēle ar Engelsas Himik praktiski sākās jau iepriekšējā vakarā, kad pa viesnīcas gaiteņiem kā lielceļa laupītāji siroja pretinieku komandas funkcionāri, mēģinādami materiāli un psiholoģiski ietekmēt mūsu komandas dalībniekus. Cīņa risinājās dramatiski. Kad I.Tomans guva izšķirošos vārtus, puišu priekiem nebija gala – it kā viņi būtu uzvarējuši vismaz pasaules čempionātā.
Augstākā līga
Rīgas Dinamo
vārtsargi: Artūrs Irbe, Vitālijs Samoilovs
aizsargi: Sergejs Čudinovs, Vladimirs Durdins, Dmitrijs Frolovs, Konstantīns Grigorjevs, Ulvis Katlaps, Vladimirs Kramskojs, Andrejs Maticins, Normunds Sējējs, Dmitrijs Zinovjevs
uzbrucēji: Igors Akuļiņins, Aleksandrs Beļavskis, Sergejs Boldaveško, Igors Brezgins, Vjačeslavs Fanduļs, Aleksejs Froļikovs,Ainārs Hehts, Aleksandrs Kerčs, Igors Pavlovs, Jevgeņijs Semerjaks, Sergejs Skosirevs, Vladimirs Šašovs, Ilmārs Tomans, Nikolajs Varjanovs, Harijs Vītoliņš III, Oļegs Znaroks
galvenais treneris: Vladimirs Jurzinovs
treneri: Juris Reps, Mihails Vasiļonoks, Pjotrs Vorobjovs
Rezultatīvākie spēlētāji: Aleksandrs Beļavskis 34(19+15), Oļegs Znaroks 20(10+10), Nikolajs Varjanovs 15(5+10), Aleksejs Froļikovs 14(7+7), Vladimirs Durdins 13(10+3), Aleksandrs Kerčs 13(6+7), Vjačeslavs Fanduļs 13(7+5), Vladimirs Sašovs 12(5+7), Sergejs Skosirevs 11(7+4), Igors Akuļiņins 11(6+5).
A klases otrā līga – 32. vietā,
pārejas turnīrs – 3.vietā RASMS Energo sastāvs:
vārtsargi: Sergejs Naumovs, Sergejs Poļakovs, Andrejs Zinkovs, Andrejs Žagars
aizsargi:Guntis Bāliņš, Gatis Ceplis, Andrejs Fjodorovs, Agris Freimanis, Aldis Girgensons, Mārtiņš Grundmanis, Viktors Ignatjevs, Ulvis Katlaps, Konstantīns Kikass, Juris Krūmiņš, Jānis Lukaševskis, Rolands Meinarts, Aigars Mitčenkovs, Budimirs Paltovs, Agris Roštoks, Normunds Sējējs, Vadims Solovjovs, Eduards Trofimovs
uzbrucēji: Sergejs Boldaveško, Māris Drelings, Ingus Eglītis, Vjačeslavs Fanduļs, Armands Freibergs, Vladimirs Hamrakulovs, Ainārs Hehts, Andrejs Ignatovičs, Juris Opuļskis, Ronalds Orleāns, Grigorijs Panteļejevs, Ivo Pētersons, Uldis Pūpols, Eduards Rabčevskis, Aigars Razgals, Aleksejs Rešetņikovs, Sergejs Seņins, Igors Šilovs, Leonīds Tambijevs, Ilmārs Tomans, Vilnis Vabolis, Aleksandrs Vaičuls, Harijs Vītoliņš III, Sergejs Žoltoks
treneri: Andris Siliņš, Haralds Vasiļjevs
Kategorijas izvēle