Latvijas valstsvienības uzbrucējs un aizsargs, aizvadījis desmit oficiālās valstsvienības spēles, spēlējis divos pasaules čempionātos (1935. un  1938.gadā) un ziemas olimpiskajās spēlēs (1936.). Valsts čempionātos spēlēja LSB un US komandās, pēdējās sastāvā divreiz kļuva par valsts čempionu.

Pēc Otrā pasaules kara spēlēja PSRS meistarsacīkstēs Rīgas Daugava sastāvā. Bija Latvijas PSR čempionātā startējošās komandas Lokomotīve spēlētājs un treneris. Bija jauniešu hokeja un futbola treneris.

Otrā pasaules kara laikā iesaukts darba dienestā un aizvests uz Vāciju, kur sagaidīja kara beigas un atgriezās Latvijā, kur nonāca PSRS vara iestāžu apcietinājumā un tika izsūtīts ieslodzījumā uz Siktivkaru, Komi APSR, tagad Komi republika Krievijas federācijā. Tur aktīvi darbojās, ierīkojot hokeja laukumu, organizēja hokeja un futbola sacīkstes. Pēc atgriešanās no ieslodzījuma strādāja par treneri un stadiona direktoru  (1947. – 1980.) Lokomitīves stadionā (tagad O. Vācieša ielā 2).

Ievērojamākie audzēkņi Aleksandrs Cicurskis, Gunārs Detlavs, Hermanis Kurmelis, Arno Leja, Viesturs Mencēns, Anatolijs Micītis, Uldis Opits, Imants Spundiņš, Jānis Pelšs…

1992. gada 8. februārī žurnālists Mārtiņš Pagodkins laikrakstā Sports rakstīja: „A. Auziņa laikmetā Uzvaras laukums un Lokomotīves stadions bija sporta, precīzāk, futbola, hokeja un arī basketbola paradīze, jo visas šīs spēles te draudzīgi sadzīvoja. Stadiona vienīgajā basketbola laukumā rosījās Tālivaldis Pētersons, bet visās iespējamajās Uzvaras laukuma vietās tika sista futene. Ziemā basketbola laukums pārvērtās slidotavā, kura ledu, tāpat kā hokeja laukumā, lēja Auziņš, bet deldēja simtiem puiku. Janvāra beigās, viesojoties pie Auziņa Mārupē, pavaicāju, cik tad puikām viņš ir iemācījis futbola un hokeja pamatus, ieaudzinājis sportotprieku? „Apmēram trim tūkstošiem” – tā Aleksis. Ticu, ka šis skaitlis faktiski ir vēl lielāks, bet visprecīzāk par to var stāstīt jau pieminētās skolas burtnīcas. Vairāki simti Auziņa audzēkņu sekmīgi aizgājuši pa lielā sporta ceļu. Bet mēs visi, šie trīs tūkstoši, vienmēr esam lepojušies, ka varam saukties par Alekseja Auziņa audzēkņiem.”

Jāpiebilst, ka visus savus audzēkņus Aleksis ierakstīja visparastākajās skolas burtnīcās, toreiz tās bija ar ziliem vākiem. Kad vien kārtējā burtnīca bija pilna, tika ņemta nākamā. Tajās bija atrodams arī katras viņa futbola vai hokeja, bērnu, jauniešu vai pieaugušo komandu sastāvi katrai konkrētajai spēlei ar precīzi norādītu datumu un sacensības vietu. Diemžēl, nav ziņu par šo unikālo burtnīcu tālāko likteni.