PSRS meistarsacīkšu izcīņas sistēma bija palikusi nemainīga un komandas sadalītas trīs apakšgrupās. Daugava kārtējo reizi spēlēja Sverdlovskā. Lai iekļūtu finālturnīrā bija jāizcīna vismaz trešā vieta apakšgrupā. Mūsu komanda spēlēja neveiksmīgi: zaudēja debitantiem Gorkijas Torpedo ar 2:3, Elektrostaļai 0:1, spēlēja neizšķirti 5:5 ar sverdlovskiešiem, pret GKS zaudēja ar 0:2 un vienīgo uzvaru guva pret Tallinas Dinamo ar 6:5.

Sekojošajā turnīrā par 10. vietu Daugavai veicās daudz labāk. Tika apspēlēti visi pretinieki un piedzīvots tikai viens, tas pats pēdējā spēlē pret Čeļabinskas Džeržiņec, zaudējums ar visai dīvainu 7:8 rezultātu, kas mūsu komandai deva desmito vietu čempionātā. Par šo pēdējo spēli  un tās dīvaino rezultātu pēc gadiem četrdesmit pastāstīja viens no tās dalībniekiem, vārtsargs Imants Spundiņš: „ Jau pirms pēdējās spēles ar Čeļabinskas Džeržiņec bijām nodrošinājuši sev pirmo vietu, kuru atņemt mums neviens vairs nevarēja. Treneris Klāvs iepriekšējā vakarā pasauca mani sānis un pajautāja: „Imant! Vai tev būs patīkamāk braukt uz Novosibirsku nekā uz Čeļabinsku? Ja rīt uzvarēsim Čeļabinskas komandu, tad otrajā vietā būs Novosibirskas hokejisti un kopā ar mums paliks augstākajā līgā. Tātad nākamgad būs jābrauc spēlēt pie viņiem. Mums taču daudz izdevīgāk braukt tikai līdz Čeļabinskai. Ja zaudējam Džeržiņecam , tad viņi ieņem otro vietu.

Tā tika piedāvāts darījums. Nedaudz protestēju, jo nevarēju iedomāties, kā notēlot ārkārtīgi vāju vārtsargu. Biju taču iedalīts PSRS izlases kandidātos un saņēmu stipendiju. Edgars teica, lai spēlējot vien normāli, bet visu laiku atceroties, ka beigās tomēr jāzaudē.Viņš pateica arī to, kuri mūsu komandas hokejisti vēl ir informēti par to.

Novosibirskas komanda jau iepriekšējā vakarā bija aizbraukusi mājās. Labi vien bija, ka viņi šo sacensību neredzēja. Vienīgais palikušais viņu pārstāvis arī aizbrauca pēc otrās trešdaļas, kad rezultāts jau bija 6:1 mūsu labā. Visi čeļabinskiešu izrāvieni beidzās bez vārtu guvuma, kaut arī nemaz nemēģināju glābt komandu. Bauris savā skaļajā balsī aicināja samalt pretinieku, kura rindās jau bija jaušama panika. Nācās vien izskaidrot situāciju visai komandai. Nekad dzīvē nav bijis tik grūti kā šajā pēdējā trešdaļā. Beidzot rezultāts 6:5. Tad Bauris nelaimīgi meta no laukuma centra un rezultāts 7:5. Bet līdz sacensības beigām bija atlikusi tikai viena minūte. Tā vilkās neizsakāmi ilgi. Lai Dievs man piedod, bet pēdējās divas ripas savos vārtos ievirzīju pats. Citādi nebūtu paspējuši zaudēt. Pēc spēles uzvarētāji mūs uzcienāja un katrs saņēmām 250 rubļus. Vienīgie pārmetumi, protams, tika man. Līdzjutēji un hokeja draugi nekādi nespēja saprast, kā no 6:1 Daugava spēja zaudēt ar 7:8. Tā bija vienīgā reize, kad piedalījos spēles pirkšanā un pārdošanā. Spēlē, kurā arī visi tiesneši bija uzpirkti. Nekādā gadījumā nepārmetu trenerim šo darījumu, jo šis gājiens bija tikai Daugavas hokeja labā.”

Vairāk nekā pusgadsimtu pēc šī notikuma kādā no daudzajām tikšanās reizēm ar citu šī notikuma līdzdalībnieku Elmāru Bauri viņš žurnālistam Mārtiņam Pagodkinam atzinās, ka par negodīgo vienošanos ne pirms spēles, ne arī tās laikā līdz pat trešajam periodam neko nav zinājis. Vienīgi nekādi nav spējis saprast, kāpēc daži no hokejistiem acīm redzami negrib vai nevar spēlēt kā  viņi prot  un pienākas. Tas viņā radījis dusmas, papildu enerģiju un cīņassparu,  bet kad uzzinājis patiesību – bijis vienīgi sašutums. Nelaimīgie septītie vārti vairāk esot bijusi tieši viņa dusmu izpausme pret komandas biedriem par šādu vienošanos nekā nejaušība. Elmārs arī kautrīgi atzinās, ka pēc spēles tiem komandas biedriem, kas visu zināja jau pirms mača, esot veltījis vairākus mīļvārdiņus krievu valodā.

PSRS kausa izcīņā pirmajā kārtā Daugava apspēlēja Novosibirskas Dinamo, savukārt republikas kausa ieguvēji Rīgas Dinamo zaudēja GKS ar 1:19. Nākamajā kārtā Rīgā  ar 8:0 tika apspēlēti Sverdlovskas dinamieši. Ceturtdaļfinālā pretiniekos tika GKS vienība, kura pēc sīvas spēkošanās, kā jau PSRS čempioni, pārspēja rīdziniekus ar 5:3.

Daugava komandā spēlēja: vārtsargi Uldis Opits, Imants Spundiņš; aizsargi Arnolds Brauns, Alfons Jēgers, Nikolajs Ķesteris, Arvīds Niklass, Harijs Vītoliņš I (spēlējošais treneris); uzbrucēji Elmārs Bauris, Miķelis Firsovs, Bruno Polis, Kārlis Ronis, Georgs Straupe, Voldemārs Šūlmanis.